Ukrainas sabiedrībā kritas uzticība prezidentam – analītiķi norāda uz psiholoģiskām pārmaiņām
Saskaņā ar jaunākajām aptaujām 63% ukraiņu vēlas mainīt prezidentu pēc kara, bet tikai 32% ir gatavi balsot par pašreizējo. Eksperti šo paradoksu skaidro ar sabiedrības pāreju no kara režīma uz morālu polarizāciju un cerību meklējumiem.
Jaunākie sabiedriskās domas pētījumi liecina par krasu uzticības kritumu Ukrainas prezidentam. Kijevas Starptautiskā Socioloģijas institūta (KMIS) dati rāda, ka 63% aptaujāto vēlētos redzēt citu prezidentu pēc kara beigām, bet saskaņā ar Rating Group datiem tikai 32% balsotu par pašreizējo valsts vadītāju. Vienlaikus vairāk nekā 80% iedzīvotāju atbalsta parlamenta, bet 74% – valdības atjaunināšanu.
Sociāli psiholoģiskā analīze liecina, ka sabiedrības noskaņojums mainījies kopš pilna mēroga kara sākuma. Sākotnējā „cīņas vai bēgšanas” fāzē ukraiņi bija vienoti un akceptēja spēcīgu, autoritāru līderību, kas līdzīga tam, kā ASV sabiedrība reaģēja pēc 11. septembra teroraktiem. Tagad pēc gadiem ilga kara sabiedrība ir pārgājusi jaunā fāzē.
Sabiedrībā vērojama dziļa polarizācija: starp reģioniem, kas cieš no apšaudēm, un mierīgākiem apgabaliem; starp mobilizēto tuviniekiem un tiem, kam ir „bruņas”; starp Ukrainā un ārzemēs dzīvojošajiem. Pieaug nogurums no kara, iekšējā paranoja un agresija, kas vērsta pret iekšējām grupām – uzbrukumi TCC (militārās uzskaites centriem) un demobilizētajiem karavīriem.
Psiholoģe Andžela Skriļeva-Popova skaidro, ka sabiedrība vairs nemeklē autoritāru līderi, kas nodrošina aizsardzību, bet gan līderi, kas spēj dot cerību un jēgu. Pašreizējā valsts vadība uztverama kā tāda, kas koncentrējas uz militāro līderību un tūlītējiem lēmumiem, bet nespēj piedāvāt vīziju nākotnei. Uzticība prezidentam pieaug tikai situatīvi – reaģējot uz Rietumu netaisnību, bet tas nav ilgstošs efekts.
Rakstā norādīts, ka Ukrainā, atšķirībā no valstīm ar sociālo anomiju, ir sociālās uzticības erozija un morālā polarizācija. Sabiedrība vēlas progresīvus demokrātiskus līderus, nevis autoritārus. Šie procesi, visticamāk, turpināsies arī pēc kara, kā to rāda Dienvidslāvijas kara pieredze.
