Vācijas biozemnieks nevar izmantot kompostu: baznīca to aizliedz savos laukos
Mecklenburgas-Priekšpomerānijas bioloģiskās saimniecības vadītājs vēlas augsnes auglības uzlabošanai izmantot reģionālu zaļo atkritumu kompostu, taču zemes izīrētāja baznīca to aizliedz. Zemnieks aicina pārskatīt noteikumus par šādiem kompostiem.

Vācijā, Mecklenburgas-Priekšpomerānijas federālajā zemē, bioloģiskās saimniecības „133 Hektar” vadītājs Kristians Ihle (Christian Ihle) nevar izmantot reģionāli ražotu zaļo atkritumu kompostu, jo zemes izīrētāja – baznīca – to aizliedz. Saimniecība darbojas kopš 2019. gada Lassaneres Vinkelas apvidū pie Peenes straumes, pretī Uzedomas salai. Tā kā tā ir dzīvnieku nekopjoša tirgus kultūru saimniecība, ilgtermiņa augsnes humusa veidošanai tai nepieciešami ārēji barības vielu avoti.
Humusa veidošanas pieredze
Ihle piedalās projektā „HumusKlimaNetz”, kurā vāc un dala pieredzi ar citiem zemniekiem. Saimniecībā ierīkota agromežsaimniecības sistēma ar papelēm, otra – ar augļu kokiem, kā arī audzē iesalstošus starpkultūru augus kopā ar vasaras kultūrām, piemēram, auzām, ķimenāju sējeni un lēcām.
Papeļu stādīšana ar aptuveni 6000 spraudeņiem notika 2023. gadā. Šodien Ihle dažas lietas darītu citādi: 60 cm garo spraudeņu vietā viņš iesaka 90 vai 170 cm garus, kas ir dārgāki, bet ātrāk iesakņojas. Viņaprāt, nevajadzētu taupīt arī uz savvaļas dzīvnieku aizsardzību. Divas no septiņām koku rindām iestādītas pa augstuma līknēm (Keyline dizains), lai palēninātu nokrišņu noteci nogāzēs. Ihle uzskata, ka tas aktuālāks ir vietās ar stāvākām nogāzēm, smagākām augsnēm un lielāku nokrišņu daudzumu.
Saimniecībā īpaši izmanto pākšaugus, jo, pēc Ihles teiktā, humusa satura palielināšanai par vienu procentpunktu nepieciešami aptuveni 2500 kg slāpekļa uz hektāru.
Kompostu liedz zemes īpašnieks
Ihle vēlētos kā organisko mēslojumu izmantot zaļo atkritumu kompostu no pašvaldību kompostēšanas iekārtām. Taču baznīcas nomātajās platībās komunālā komposta izmantošana ir aizliegta, iespējams, bažu dēļ par kaitīgo vielu uzkrāšanos. Turklāt glabāšana lauka malā, atšķirībā no kūts mēsliem, iespējama tikai ar stingrākiem nosacījumiem.
Zemnieks norāda, ka komposts tiek gatavots no zaļajiem atkritumiem, termiski higiēnizēts, vairākkārt gadā pārbaudīts, ir „Bioland” sertificēts un atbilst visām robežvērtībām. Viņš uzskata, ka šādu kompostu tiesiskais novērtējums ir novēlots pārskatāms. Daudzas bioloģiskās saimniecības bez lopkopības saskaras ar līdzīgām problēmām, jo arī konvencionālo saimniecību biogāzes pārpalikumus drīkst izmantot tikai ar īpašiem nosacījumiem, bet citu bioloģisko saimniecību kūtsmēsli ir deficīts.


