Vācijas tiesa: kopīgas ozola nociršanu bez kaimiņu piekrišanas pieprasīt nevar

Regensburgas iecirkņa tiesa (Amtsgericht Regensburg) Vācijā 2026. gada 7. augustā pasludināja spriedumu strīdā par lielu ozolu uz robežas starp diviem rindu māju zemesgabaliem. Tiesa noraidīja viena īpašnieka prasību, kurš vēlējās koku nocirst, un atzina, ka šādā gadījumā kopīga koka saglabāšanai var būt liela nozīme. Lēmums ir svarīgs kā piemērs tam, kā Vācijas tiesas vērtē kaimiņu strīdus par kokiem.

Strīda būtība

Prasītājs ir rindu vidusmājas īpašnieks. Viņš vēlējās nocirst ozolu, kura stumbra apkārtmērs metru augstumā pārsniedz 200 cm un kurš ir vismaz 60 gadus vecs. Koks auga jau pirms pašreizējās apbūves. Pilsēta, ko avots dēvē par R., bija izsniegusi nociršanas atļauju, kā arī atbrīvojumu no apbūves plāna, kurā šis koks ir iezīmēts kā saglabājams.

Prasītājs apgalvoja, ka saknes bojā viņa terasi un balkonu, ka koks traucē ierīkot parastu zālienu un dzīvžogu, ka rada daudz lapu un putekšņu, ka viņam rodas alerģiskas ādas reakcijas un ka mājā ielido daudz smirdošo blakšu. Par nociršanu tika aplēstas izmaksas 4046 eiro. Prasītājs lūdza piespriest kaimiņiem, kas ir blakus esošās rindu stūra mājas dzīvokļu īpašnieku kopiena, piekrist nociršanai un apmaksāt pusi izmaksu, 2023 eiro, ja tie neatsakās no līdzīpašuma koka.

Atbildētāji piedāvāja drošības un kopšanas apcirpšanu, taču prasītājs to noraidīja. Obligātā izlīguma procedūra bija neveiksmīga.

Tiesas pamatojums

Tiesa norādīja, ka civillikuma 923. panta otrā daļa formāli ļauj vienam īpašniekam prasīt kopīga koka likvidēšanu, taču šis regulējums nav izsmeļošs. Mūsdienās koka saglabāšana vairs nav a priori nenozīmīga, un dzīvokļu īpašuma tiesībās koka izciršana var tikt pielīdzināta būvniecības izmaiņām. Šajā gadījumā ozols ēno dienvidu fasādes, mazina vasaras karstumu un nodrošina iztvaikošanas dzesēšanu, tāpēc kaimiņu intereses pārsvēra.