Vēsturnieks: Rietumi negribēja darīt vairāk, lai palīdzētu Ukrainai atrauties no Krievijas ietekmes

Pirms Ukrainas Neatkarības dienas 35. gadadienas izdevums "Ukrainska Pravda" publicējis sarunu ar vēsturnieku un YouTube kanāla "Vēsture bez mītiem" līdzautoru Vladlenu Marajevu par ceļu uz neatkarību un tā izmantotajām un palaistajām iespējām.

Marajevs uzsver, ka 20. gadsimtā Ukrainai bijušas vairākas izdevības veidot savu valsti — 1917.–1921. gada revolūcijas laikā, kā arī 1938.–1939. gadā Karpatu Ukrainā un 1941. gadā, kad Ukrainas valsti pasludināja Stepana Banderas vadītā organizācija. Šie mēģinājumi neizdevās, jo divi totalitārie režīmi neredzēja vietu neatkarīgai Ukrainai Eiropas kartē, un valstij, atšķirībā no Polijas, trūka spēcīgu ārvalstu atbalstītāju.

Viņš noraida krievu naratīvu, ka Ukrainas neatkarība esot bijusi nejaušība. Pēc vēsturnieka domām, PSRS sabrukumam bija dziļi sistēmiski cēloņi — tehnoloģiskā atpalicība no Rietumiem kopš 1970. gadu sākuma, demogrāfiskā krīze pēc staļinisma represijām un Otrā pasaules kara, kā arī nespēja modernizēties, saglabājot toreizējo politisko iekārtu.

Marajevs atgādina Džordža Buša vecākā 1991. gada 1. augusta runu Kijevā, kurā ASV prezidents aicināja Ukrainu palikt PSRS sastāvā — pasaule baidījās no kodolieroču izplatīšanās haosa gadījumā. Pēc viņa domām, Rietumi varēja darīt vairāk, lai palīdzētu Ukrainai atrauties no Krievijas ietekmes, taču to negribēja, jo līdz pat 1991. gada beigām bija ieinteresēti saglabāt atbruņotu, pusdemokrātisku PSRS un uzskatīja Ukrainu par Krievijas ietekmes zonas daļu.

Runājot par 1994. gada Budapeštas memorandu, vēsturnieks norāda, ka stratēģisko kodolieroču saglabāšana nebija reāla, jo tos kontrolēja Maskava, taču Ukrainas diplomātija, iespējams, varēja panākt skaidrākas drošības garantijas apmaiņā pret atbruņošanos. Daži tā laika deputāti jau tad brīdinājuši par risku, taču vairums politiskās elites neticēja iespējamam karam ar Krieviju.