Vladivostokā demontēja un nākamajā dienā atgrieza vietā Solžeņicina pieminekli
Krievijas pilsētā Vladivostokā 20. oktobrī demontēja rakstnieka Aleksandra Solžeņicina pieminekli, bet nākamajā dienā to negaidīti novietoja atpakaļ. Vēsturnieks Alekseijs Uvarovs izklāsta, kā veidojās rakstnieka pretrunīgie uzskati.
Krievijas Tālo Austrumu pilsētas Vladivostokas centrā 20. oktobrī demontēja rakstnieka un Nobela prēmijas laureāta Aleksandra Solžeņicina pieminekli, kas tur atradās kopš 2015. gada. To bija paredzēts pārvietot uz parku, kas veltīts politisko represiju upuriem, taču jau nākamajā dienā piemineklis negaidīti tika novietots atpakaļ. Oficiālais skaidrojums: tas esot par lielu jaunajai vietai.
Vladivostokai šajā stāstā ir sava nozīme: tieši tur Solžeņicins 1994. gadā, pēc 20 trimdā pavadītiem gadiem, sāka ceļojumu pa Krieviju. Uz Maskavu viņš devās ar vilcienu. Pēc atgriešanās rakstnieks iesaistījās politikā, kritizēja Mihailu Gorbačovu un Borisu Jeļcinu, bet par Vladimiru Putinu izteicās atzinīgi. Arī Putins godina Solžeņicina piemiņu. Izdevuma Meduza lūgumā vēsturnieks Alekseijs Uvarovs skaidro, kā veidojās rakstnieka pretrunīgie uzskati un kā tie ļāva nojaust vēlāko Krievijas un Ukrainas karu.
No Kislovodskas līdz trimdai
Solžeņicins dzimis 1918. gadā Kislovodskā un uzaugis nabadzīgā ģimenē Rostovā pie Donas. Jaunībā viņš ticēja komunismam. Kara laikā, dienot par artilērijas baterijas komandieri un sasniedzot kapteiņa pakāpi, viņš sāka šaubīties par Staļina politiku. Vēstulēs skolas draugam to izteica, un 1945. gada februārī viņu arestēja frontē. Par pretpadomju aģitāciju viņu notiesāja uz astoņiem gadiem nometnēs.
Cietumā viņš atteicās no komunisma un atgriezās kristīgajā ticībā. Pēc atbrīvošanas un reabilitācijas 1957. gadā viņš strādāja par skolotāju Rjazaņā. Žurnāls Novy Mir 1962. gadā ar Nikitas Hruščova atļauju publicēja novelu «Viena diena Ivana Denisoviča dzīvē», kas padarīja autoru slavenu. 1970. gadā Solžeņicins saņēma Nobela prēmiju literatūrā. 1973. gadā Parīzē iznāca «Gulaga arhipelāgs», un 1974. gadā viņu arestēja, atņēma pilsonību un izsūtīja uz Rietumvāciju.
Vermonta un Rietumu kritika
Vermontā, ASV, viņš strādāja pie eposa «Sarkanais ritenis», atbalstīja politieslodzītos ar fondu un 1978. gadā Hārvarda runā kritizēja Rietumu materiālismu, kas izraisīja asas diskusijas.
Atgriešanās un plāns Krievijas nākotnei
- gadā Gorbačovs atjaunoja viņa pilsonību. Tajā pašā gadā publicētajā rakstā ar gandrīz 27 miljonu eksemplāru metienu Solžeņicins aicināja atteikties no impēriskām ambīcijām un nelietot spēku pret neatkarību vēlošām republikām. Vienlaikus viņš ieteica saglabāt Krievijas, Ukrainas, Baltkrievijas un Kazahstānas savienību un pārskatīt dažu republiku robežas, jo daļu to teritorijas uzskatīja par vēsturiski krievu zemi. Priekšlikumi par Ukrainas un Kazahstānas robežām izraisīja asu kritiku. Nākamajā gadā PSRS sabruka, un 1994. gada 27. maijā rakstnieks atgriezās Krievijā.
