Zinātnieki atklāj, kā Zemes iekšējais kodols ietekmē diennakts garumu

Zemes diennakts nav vienmērīga — tā ilgums svārstās par nelieliem laika sprīdžiem, ko zinātnieki fiksē jau vairākus gadu desmitus. Daļu no šīm izmaiņām izraisa atmosfēras un okeānu procesi, spēcīgas zemestrīces, kā arī kūstošais ledus, kas pārdala ūdens masu okeānos. Taču ilgtermiņa svārstībām, kas veidojas vairāku desmitgažu laikā, avots meklējams daudz dziļāk — Zemes ārējā kodolā, aptuveni 2250 kilometrus biezā, nepārtraukti kustīgā izkusuša metāla slānī zem mantijas.

Līdz šim nebija skaidrs, kā tieši šī kodola kustība spēj ietekmēt visas planētas rotāciju, jo berze starp kodolu un mantiju ir pārāk vāja, lai to izskaidrotu. Jaunā pētījumā, kas šonedēļ publicēts žurnālā Nature, zinātnieki piedāvā jaunu mehānismu — iekšējā kodola gravitāciju.

Gravitācijas cīņa

Albertas universitātes ģeofiziķis Matjē Dumberī (Mathieu Dumberry), kas piedalījās pētījumā, skaidro, ka Zemes iekšējais cietais kodols negriežas tieši tādā pašā ātrumā kā pārējā planēta, tāpēc tas laika gaitā nedaudz nobīdās no mantijas masas neviendabīgumiem. Tā kā kodols 'vēlas' atrasties saskaņotā pozīcijā, gravitācija to velk atpakaļ, un šī mijiedarbība nedaudz ietekmē arī Zemes virsmas rotācijas ātrumu.

Pētnieki modelēja šo procesu laika periodam no 1964. līdz 2019. gadam, izmantojot seismiskos datus par iekšējā kodola rotāciju un ārējā kodola šķidrā metāla plūsmu modeļus. Iegūtais modelis precīzi atbilda faktiski novērotajām ilgtermiņa izmaiņām diennakts garumā gan pēc laika, gan pēc apjoma.

Zinātnieki norāda, ka darbojas arī citi, vēl nezināmi faktori, un modelis neaptver visus spēkus, kas ietekmē šo mijiedarbību. Tomēr, pēc Dumberī vārdiem, lai arī process atgādina virves vilkšanu starp dažādiem spēkiem, galarezultātā 'gravitācija tomēr uzvar'.