ZSU vēstulē: uzticēšanās armijai sākas ar uzticēšanos sev
Ukrainas Bruņotie spēki publicējuši pārdomu vēstuli par sabiedrības vienotību un noguruma pārvarēšanu vairāk nekā četrus ar pusi gadus ilgā kara laikā. Tekstā uzsvērts, ka uzticība armijai nozīmē arī uzticību pašiem sev un savai atbildībai par valsts nākotni.
Ukrainas Bruņoto spēku vārdā publicēts plašs pārdomu teksts, kas raksturo šodienas Ukrainas sabiedrību kā ļoti dažādu un šķelto pieredzēs — sākot no tiem, kas cīnās kopš 2014. gada notikumiem, līdz tiem, kas karam pievienojušies nesen vai izvairās to pamanīt. Tekstā atzīmēts, ka daži dzīvo drošībā tālu no raķešu sasniedzamības, citi gandrīz katru nakti dodas uz patvertnēm.
Karš turpinās
Vēstulē norādīts, ka pēc četriem ar pusi gadiem lielā kara Ukraina ir izgājusi cauri gan straujiem panākumiem, gan dziļam izmisumam, taču realitāte paliek nemainīga — karš turpinās. Krievija tiek raksturota kā spēks, kas turpina apšaudīt pilsētas un mēģina izdegt zemi pie saskares līnijas. Teksts uzsver, ka Ukrainas armija nemeklē attaisnojumus Krievijas sabiedrības klusēšanai, bet koncentrējas uz sava aizsargāšanu.
Panākumi kaujaslaukā
Minēts, ka Ukraina pirmā pasaulē pārvērtusi bezpilota sistēmas par pilnvērtīgu mūsdienu kara instrumentu un veic asimetriskas operācijas, ar lētiem droniem iznīcinot pretinieka tehniku miljardu dolāru vērtībā. Norādīts arī, ka Krievijas kopējie personāla zaudējumi pārsniedz 1,47 miljonus cilvēku — tas ir gandrīz katrs simtais Krievijas iedzīvotājs.
Nogurums un ilūzijas
Teksts atzīst, ka sabiedrība ir nogurusi un reizēm kļūst par savu ilūziju ķīlnieci, cerot uz drīzu kara beigām, taču katru nakti atkal pamostas no Krievijas apšaudēm. Autori uzsver, ka Krievijas piedāvātā formula — padoties, atdot zemes un brīvību — ukraiņiem ir nepieņemama, un lielākā daļa sabiedrības apzinās, ka okupācija nozīmē represijas un cilvēku tiesību atņemšanu.
Noslēgumā uzsvērts, ka uzticēšanās armijai nozīmē arī uzticēšanos pašiem sev, un neatkarības vissmagākais uzdevums varētu būt ne tikai izturēt, bet iemācīties dzīvot tā, lai upuri nebūtu bijuši veltīgi.
