1926. gada dokumentālā filma “Moana” – pirmā, kas saņēmusi dokumentālās filmas apzīmējumu, un tās saistība ar Disneja hitu
Pirms Disneja animācijas un spēlfilmas “Moana” pastāvēja 1926. gada klusā dokumentālā filma ar tādu pašu nosaukumu. Tā ir pirmā filma, kas tika dēvēta par dokumentālo, un tās veidotājs Roberts Flahertijs iedvesmojis mūsdienu Disneja versiju.
Nākamnedēļ kinoteātros nonāks Disneja spēlfilma “Moana” – 2016. gada animācijas hita jaunā versija, kurā atkal piedalīsies Dveins Džonsons. Taču “Moana” nebūt nav jauna ideja – jau pirms 100 gadiem tika izlaista klusā dokumentālā filma ar tādu pašu nosaukumu, kura mūsdienās lielākoties aizmirsta, bet tomēr iedvesmojusi Disneja filmu veidotājus.
Filmas vēsturnieks Brūss Pozners uzskata, ka Disnejs izmantojis 1926. gada “Moana” kā pamatu savai filmai. Šo kluso dokumentālo filmu uzņēma amerikāņu režisors Roberts Flahertijs, kurš jau bija slavens ar “Nanook of the North” – pirmo ieskatu inuitu dzīvē. Pēc tās panākumiem Flahertijs saņēma iespēju doties jebkur, un viņš izvēlējās Samoas salas.
Flahertijs bija iecerējis stāstu par jūras briesmoni, taču, ieradies Samoā, uzzināja, ka tāda nav. Tā vietā viņš radīja pastorālu Samoas dzīves ainavu, kuras centrā ir jauns vīrietis vārdā Moana un viņa ģimene. Filmēšana ilga vairāk nekā gadu, un bija revolucionāra, jo norisinājās dabiskā vidē. Flahertijam nācās saskarties ar daudziem izaicinājumiem, tostarp ierīkot laboratoriju saldūdens alā, kur viņš nejauši saindēja sevi un vairākus mēnešus pavadīja uz nāves sliekšņa.
Pirmā dokumentālā filma
Lai gan Flahertija filma Guberijas pārbaudes seansos Ņujorkā uzstādīja kases rekordus, pēc plašākas izlaišanas tā cieta neveiksmi. Viens kritiķis atzīmēja: “Tā nevis izklaidē, bet interesē.” Tomēr filma ieguva vietu vēsturē, jo kritiķis Džons Gīrsons to nosauca par “dokumentālu”, ieviešot jaunu terminu. Tādējādi “Moana” ir pirmā filma, kas saņēmusi dokumentālās filmas apzīmējumu.
Tomēr šī klasifikācija radījusi arī strīdus. Samoas Nacionālās universitātes vecākā pasniedzēja Dr. Daiona Fonoti skaidro, ka daudzi Flahertija attēlotie elementi vairs netika praktizēti 20. gadsimta 20. gados – sievietes filmā redzamas ar kailām krūtīm, kas neatbilda tā laika Samoas modes normām. Turklāt filma bija pilnībā inscenēta – Moana un viņa “ģimene” nebija radinieki, bet gan lomas atbilstoši izskatam un spējām atlasīti aktieri.
Samoas iedzīvotāju perspektīva
Fonoti norāda, ka mūsdienu Samoā filma netiek uzskatīta par strīdīgu. Lielākā daļa to vērtē kā ieskatu pagātnē. Viena no filmas zvaigznes meita 2011. gada dokumentālajā filmā teica: “Manuprāt, filmā nebija nekā nepareiza.” Cits ciema iedzīvotājs, kurā filma tika uzņemta, piebilda: “Šī filma ir mūsu filma. Tā pieder šim ciemam.”
Flahertija sieva Frančeska, kas bija līdzproducente, vēlāk skaidroja, ka kopiena filmu veidojusi kopā ar viņiem. Ciemata vecākie, kas atcerējās aizmirstās tradīcijas, palīdzēja atjaunot senāku dzīvesveidu.
Saikne ar Disneja “Moana”
Fonoti uzskata, ka starp Flahertija filmu un Disneja franšīzi pastāv “nozīmīga saikne”. Pirms “Moana” Disnejs bija smēlies iedvesmu no citām kultūrām bez konsultācijām, kas izraisīja strīdus. Taču jaunajai filmai kompānija piesaistīja ekspertus no Klusā okeāna salām, lai konsultētu visos aspektos. Fonoti ir bijusi daļa no padomdevēju grupas kopš franšīzes sākuma un vērtē to kā pozitīvu pieredzi: “Klusā okeāna salu iedzīvotāji ir bijuši daļa no Rietumu kino vēstures jau no paša sākuma. Ir apbrīnojami redzēt, kā tas ir attīstījies.”
Pozners ir pārliecināts, ka Disneja filmu iedvesmojusi Flahertija versija, norādot uz kopīgo Klusā okeāna salu vidi un nosaukumu (kaut arī oriģinālajā filmā varonis ir vīrietis, bet Disneja versijā – sieviete). Viņš cer, ka Disneja spēlfilma pievērsīs uzmanību oriģinālam 100 gadu jubilejā. “Man šī filma ir par skaistumu, žēlastību un cilvēcību,” secina Pozners.
