Advokāts: Stambulas konvencijas esamība pati par sevi nemaina Latvijas likumus

Zvērināts advokāts Jānis Dzanuškāns, vērtējot Stambulas konvenciju tikai no juridiskā skatupunkta, secina, ka šis starptautiskais līgums pats par sevi nemaina Latvijas likumu kvalitāti. Stambulas konvencija ir Eiropas līgums, kura mērķis ir novērst vardarbību pret sievietēm un vardarbību ģimenē, aizsargāt cietušos un veicināt dzimumu līdztiesību. Latvijā tā ir viens no pēdējo gadu apspriestākajiem tematiem, un par to nav vienprātības ne sabiedrībā, ne starp politiķiem.

Konvencijas gaitas Latvijā

Saeima konvenciju pieņēma 2023. gada 30. novembrī, un oficiāli tā spēkā stājās 2024. gada 1. maijā. 2025. gada oktobrī Saeima nobalsoja par izstāšanos no konvencijas, bet novembrī likumprojekts tika nodots atkārtotai izskatīšanai. Pašlaik nav zināms, vai konvencija Latvijā paliks spēkā. Tā ir ratificēta 38 Eiropas valstīs.

Juridiskais vērtējums

Dzanuškāns atzīst, ka konvencijas 3. panta “c” punkts definē sociālo dzimumu, 12. pants paredz stereotipu mazināšanas pasākumus, bet 14. pants attiecas uz izglītību. Tomēr, viņaprāt, no šīm normām neizriet pienākums legalizēt viendzimuma laulības vai atcelt bioloģiskā dzimuma jēdzienu. Viņš atsaucas arī uz Satversmes tiesas 2021. gada 4. jūnija spriedumu lietā Nr. 2020-39-02, kurā nav atzīts, ka konvencija pati par sevi uzspiestu noteiktu ģimenes modeli.

Atbalstītāju argumentu, ka konvencijas mērķis ir cīņa pret vardarbību, advokāts uzskata par pamatotu. Konvencijas 5.–11. pants paredz valstij pienākumus vardarbības novēršanā, koordinētā politikā, resursu nodrošināšanā un datu vākšanā.

Vienlaikus vardarbības novēršanu, kriminālatbildību, cietušo aizsardzību un sociālo palīdzību Latvijā regulē nacionālie tiesību akti, kas nosaka policijas, prokuratūras, tiesu un sociālo dienestu rīcību. GREVIO, konvencijas uzraudzības ekspertu grupa, 2026. gada izvērtējumā atzina progresu, bet norādīja uz nepilnībām seksuālās vardarbības regulējumā, cietušo atbalstā un vardarbības izvērtēšanā ģimenes lietās. Advokāts uzskata, ka šādas nepilnības var novērst, grozot Krimināllikumu, nodrošinot finansējumu patversmēm un uzlabojot iestāžu sadarbību.

Viņš pieļauj, ka konvencija rada starptautiskas saistības un neatkarīgu uzraudzību, taču tas nav tas pats, kas normas piemērošana Latvijas tiesā. Pēc viņa domām, cietušā drošību nosaka nevis līgums uz papīra, bet valsts spēja vardarbību laikus pamanīt, apturēt un saukt vainīgos pie atbildības.