Autors atceras tēvu, pārlasot Dilana Tomasa lugu "Zem Piena meža"
The Guardian publicētā personiskā eseja stāsta, kā autors, nespējot sērot pēc tēva nāves, atrada atbalstu velsiešu dzejnieka Dilana Tomasa lugā "Zem Piena meža". Grāmata, ko vecāki uzdāvināja kāzu dienā, palīdzēja atcerēties tēvu un izdzīvot zaudējumu.
Britu laikraksta The Guardian kultūras sadaļā publicēta personiska eseja par to, kā grāmata palīdzēja tikt galā ar tuva cilvēka zaudējumu. Autors raksta, ka pēc tēva nāves nejuta neko: neraudāja, neciesa no bezmiega un reti par viņu domāja. Pārsteigumu radīja tieši šī jūtu trūkums, un to pavadīja vainas apziņa.
Attiecības ar tēvu bijušas sarežģītas. Pusaudža gados autors viņu bieži ņēmis ļaunā, dažkārt pat nicinājis, taču vēlāk sapratis, ka tēvam bijušas savas grūtības, un novērtējis viņa pieklājību un humoru. Pat pēc vairākiem mēnešiem sēras neiestājās.
Pagrieziens notika, kad autors ar partneri kārtoja grāmatu plauktus un atrada Dilana Tomasa lugas "Zem Piena meža" pirmo izdevumu. To vecāki bija uzdāvinājuši kāzu dienā. Pirmajā lappusē bija veltījums ar citātu no lugas; rakstījusi to māte, bet doma piederēja tēvam. Tēvs mīlējis literatūru un dzeju un Tomasu uzskatījis par vienu no izcilākajiem cilvēkiem pasaulē.
Valoda, kas atgrieza tēvu
Autors nolēma lugu pārlasīt un jau pirmajās rindās dziļi sajuta tēva trūkumu. Tēvs uzaudzis Velsas ziemeļos, ciematā Īru jūras krastā, un mīlējis vārdu spēles. Lugas tēli, piemēram, maiznieks Dai Bread, apbedītājs Evans the Death un nepatikšanu cēlājs Nogood Boyo, šķita pazīstami. Lugu autors lasīja tēva balsī, ar Londonā mīkstinātu velsiešu izrunu.
Tas palīdzēja sērām izpausties: viņš reizē smējās un raudāja. Autors atcerējās arī tēva stāstus par bērnību mazā ciematā, piemēram, par milzīgu kartupeli, ap kuru uzcelta čipsu bode, vai klinti, ko izdevās sašķelt tikai pēc vecvectēva akmeņkaļa norādes.
Eseja noslēdzas ar atziņu, ka sēru veidam nav pareizas receptes. Autoram grāmata ļauj atkal dzirdēt tēva balsi un stāstus.
