Kritiķi dalās viedokļos par JRT izrādi par da Vinči un Aragonas Tūliju
Jaunā Rīgas teātra (JRT) iestudējums «Tūlija un da Vinči. Septiņas dienas» ar režisores Annas Vidulejas vadībā iztēlojas renesanses mākslinieka un kurtizānes tikšanos. Trīs kritiķi atzīmē sarunu vērtību un aktieru darbu, bet kritizē dramaturģiju un garās ainu pārbūves.
Jaunajā Rīgas teātrī (JRT), vienā no Latvijas teātriem, iestudēta izrāde «Tūlija un da Vinči. Septiņas dienas». To veidojusi kinorežisore Anna Viduleja kopā ar dramaturģi Elīnu Vilderi un aktieri Vili Daudziņu. Izrādē uz mazākās skatuves satiekas renesanses mākslinieks un izgudrotājs Leonardo da Vinči un kurtizāne Aragonas Tūlija. Trīs teātra kritiķi izrādi vērtējuši atšķirīgi, taču savos vērtējumos atzīmē līdzīgus plusus un mīnusus.
Saruna, nevis romantika
Līga Ulberte izrādi raksturo kā izglītojošu eseju, kurā estētisks smalkums mijas ar neveikliem tehniskiem risinājumiem. Pēc viņas domām, varoņus vieno nevis jutekliskas vai romantiskas attiecības, bet savstarpēji bagātinošas sarunas par mākslu, pasauli un dabu. Tūliju atveido Aminata Grieta Diarra, da Vinči – Vilis Daudziņš.
Atis Rozentāls norāda, ka dialogi pārsvarā veidoti no idejām, kas atrastas publicētos tekstos, taču tie neveido tēlu attiecības. Viņaprāt, Tūlija no Leonardo zināmā mērā mācās, bet beigās izrādās gudrāka, un tas iestudējumam piešķir feministisku diskursu. Diarrai šī esot liela meistarības izaugsme, savukārt Daudziņa veidoto Leonardo viņš uzskata par visai vienkāršotu.
Henrieta Verhoustinska izrādi sauc par tādu, kas apzināti palēnina laiku. Viņa atzīmē, ka no da Vinči pierakstiem destilētais teksts ir ļoti blīvs, un daļa domu paslīd garām uztverei.
Kopīgā kritika
Visi trīs kritiķi kā traucēkli min ainu pārbūves. Ulberte un Rozentāls uzskata, ka tās pagarina un sagausina izrādes ritmu. Verhoustinska min linu priekškaru ar da Vinči darbu projekcijām, aiz kura dzirdami pārbūves trokšņi. Scenogrāfes, kostīmu un video mākslinieces Kristas Vindbergas-Auznieces vizuālo risinājumu vērtējumi atšķiras: Rozentāls to sauc par uzrunājošu, Ulberte min digitālo projekciju nesaskaņu ar lakonisko telpu.
Verhoustinska izrādei piešķīrusi četrus «ābolus», uzskatot to par mazliet avansā, bet atzīmējot drosmi bez ironijas runāt par lielajiem jautājumiem.
