Brazīlijā atrastā 115 miljonus gadu vecā dinozaura kaulā pieredz iespējamas sarkanās asinsķermenīši

Pētnieku grupa, kuru vada profesore Klitī Greisa no Kērtina universitātes Rietumaustrālijā, paziņojusi, ka 115 miljonus gadu vecā mazā plēsīgā dinozaura Aratasaurus kaula atliekās atklājusi struktūras, kas līdzinās sarkanajiem asinsķermenīšiem, kā arī hema pēdas. Hems ir organisks savienojums, kas ļauj asinīs esošajam hemoglobīnam pārnēsāt skābekli. Pētījums publicēts žurnālā Proceedings of the National Academy of Sciences. Ja atklājums apstiprināsies, tas varētu paver jaunas iespējas pētīt dinozauru asinis, vielmaiņu un pat aktivitātes līmeni.

Ko atrada

Aratasaurus dzīvoja un nobeidzās mūsdienu Brazīlijas ziemeļaustrumu daļā. Tā atliekas 2008. gadā atrada raktuvēs, un kopš tā laika tās glabājas Brazīlijas Nacionālajā muzejā, kur pētnieki turpina tās izmantot darbam. Analizējot dinozaura pakaļkājas kaulus, Greisa pamanīja sīkas apaļas struktūras tievos kanāliņos, kuros kādreiz atradās asinsvadi. Elektronu mikroskopa attēli parādīja, ka tās atgādina sarkanos asinsķermenīšus.

Ķīmiskie testi uzrādīja hema un tā sadalīšanās produktu klātbūtni. Tika konstatētas arī aminoskābes, no kurām veidojas kolagēns, svarīgs olbaltumviela saistaudos un citos audos.

Pēc Greisas domām, saglabāšanos varēja veicināt mangāna savienojums hausmannīts, kas izveidojās asinsķermenīšos un ap tiem un varēja tos stabilizēt pirms pārakmeņošanās. Tas pats process, iespējams, palīdzēja saglabāt arī aminoskābes. Pēc viņas teiktā, šādi asinsķermenīši ar hemam raksturīgu ķīmiju iepriekš nekad nav atrasti uz vietas nevienā fosilijā.

Šaubas un piesardzība

Atklājums jau izraisījis diskusiju, jo bioloģiskie audi un molekulas ātri sairst un senās fosilijās bieži neatstāj pēdas. Profesore Mērija Švaicere no Ziemeļkarolīnas Valsts universitātes ASV, kura pati fosilijās atradusi asinsvadu un mīksto audu atliekas, nav pārliecināta, ka tie ir asinsķermenīši. Pēc viņas teiktā, dinozaura asinsķermenīšiem vajadzētu būt ar šūnas kodola izliekumu, kas tos padarītu izliektus abās pusēs, taču atrastās struktūras ir ieliektas. Savukārt hema un kolagēna aminoskābju atradumi viņu pārliecina vairāk.

Greisa aicina uz piesardzību un norāda, ka darbs nenozīmē, ka senās fosilijās būtu saglabājušās lielas bioloģiskas molekulas, piemēram, olbaltumvielas vai DNS. Viņasprāt, mērķis ir noskaidrot, cik daudz patiesas molekulārās informācijas var saglabāt ilgs laika posms. Viņa uzskata, ka muzeju kolekcijās varētu būt ievērojama molekulārā informācija, kas gaida jaunus jautājumus.