Dabas aizsardzības vadītāja: Latvijā trūkst vienotas izpratnes par sugu un biotopu aizsardzību
Dabas aizsardzības pārvaldes departamenta direktore Gita Strode intervijā skaidro, kāpēc Latvijā biotopus un ainavas bieži neizdodas nosargāt, un norāda uz sabiedrības polarizāciju dabas aizsardzības jautājumos. Viņa atzīst, ka cilvēki dabu novērtē tikai tad, kad tas viņiem izdevīgi.
Dabas aizsardzības pārvaldes Dabas aizsardzības departamenta direktore Gita Strode intervijā stāsta, ka Latvija dabas aizsardzības ziņā nav starp līderiem, salīdzinot ar citām valstīm, lai gan situācija dažādās aizsargājamajās teritorijās atšķiras – dažviet regulējums ir stingrs un efektīvs, citur vairāk formāls. Viņa norāda, ka teritorijās, kur nav noteikta funkcionālā zonējuma, spēkā ir tikai vispārīgi ierobežojumi, piemēram, aizliegums veidot kailcirtes virs diviem hektāriem, taču nav aizlieguma cirst biotopus vai pārveidot zālājus.
Pašvaldību loma un ainavu plāni
Strode skaidro, ka pašvaldības var iekļaut teritorijas plānojumos papildu aizsardzības prasības, piemēram, attiecībā uz alejām, vēsturiskiem stādījumiem un muižu parkiem, nemainot vispārējo apbūves regulējumu. Lai gan ainavu plānu izstrāde ir dārga, tie tiek veidoti ilgtermiņā – uz 20 gadiem.
Vēja parki un biotopu aizsardzība
Runājot par vēja parkiem, viņa uzsver, ka katrs projekts tiek vērtēts individuāli, ņemot vērā ietekmi gan uz ainavu, gan uz putniem, sikspārņiem un aizsargājamiem augiem, taču ideāla risinājuma, kas apmierinātu visas puses, nav. Strode atzīst, ka biotopus ārpus īpaši aizsargājamām teritorijām faktiski neaizsargā nekas, ja darbībai ir izsniegta atļauja – piemēram, meža ciršanas apliecinājumi vērtē tikai putnu ligzdas, nevis citas sugas.
Piesārņojums un sabiedrības attieksme
Eksperti regulāri konstatē nelegālus notekūdeņu pieslēgumus ūdenstilpēm, ko palīdz atklāt arī iedzīvotāju ziņojumi. Strode atzīmē, ka rezultāti lielā mērā atkarīgi no vietējās sadarbības starp pašvaldībām un iedzīvotājiem.
Kopumā viņa vērtē, ka situācija dabas aizsardzībā mainās viļņveidīgi, un pēdējos gados vērojama arvien lielāka viedokļu polarizācija – no pilnīgas dabas aizsardzības prasībām līdz pilnīgai to noraidīšanai, kā piemēru minot strīdus par lāču pārvaldību. Uzziņā norādīts, ka Latvijā īpaši aizsargājams statuss noteikts aptuveni 15–20% teritorijas.
