Globālās šķelšanās laikmetā starptautiskās tiesības vēl nav mirušas, norāda analīze

Starptautiskās tiesības un vara mūsdienu konfliktos

Marks Kārnijs dēvēto "globālās šķelšanās" laikmetu bieži raksturo kā "džungļu likumu", kurā spēcīgie dara ko grib, bet vājie cieš. Krievijas iebrukums Ukrainā, Izraēlas uzbrukums Gazai, kā arī ASV un Izraēlas triecieni Irānai un Libānai it kā apstiprinātu šo drūmo ainu. Tomēr tuvākā apskatē šie kari atklāj citu, daudz cerīgāku ceļu.

Krievija, kas reiz tika uzskatīta par milzīgu militāru spēku, gaidīja, ka pārņems daudz mazāko Ukrainu, kuru atbalstīja sadalīti, bailīgi un neizlēmīgi Rietumi. Pat pēc tam, kad karš pārvērtās ieilgušā strupceļā, valdīja uzskats, ka Ukraina ir lemta zaudējumam. Taču stāsts ir mainījies — Ukraina joprojām turas.

Tuvajos Austrumos ASV un Izraēla uzbruka Irānai divreiz, klaji pārkāpjot starptautiskās tiesības. Eiropas līderi, sākumā kaunpilni izvairoties no jautājuma par legalitāti, vēlāk to atzina. Četrus mēnešus vēlāk ASV un Irāna panāca saprašanās memorandu (MoU), atverot Hormuza šaurumu. Tajā de facto tiek atzīta Irānas kontrole pār šaurumu, atsaldēti tās aktīvi un uz laiku atceltas naftas sankcijas, kamēr atsāksies kodolsarunas. Memorands ir labākais, ko Tramps varēja panākt, taču tas nav labs nedz ASV, nedz Izraēlai — un kritika abās valstīs pieaug. Tas liecina, ka pat visspēcīgākie nav guvuši virsroku.

Eiropas loma un iniciatīvas

Eiropai, kas ir stāvējusi līdzās Kijivai un starptautiskajām tiesībām, bet liekulīgi svārstījusies Tuvajos Austrumos, ir iespēja no jauna apliecināt savu apņemšanos. Divas iniciatīvas devušas cerību.

Aptuveni 40 valstu koalīcija Francijas un Lielbritānijas vadībā izveidojusi darba grupu, kas izvietojama Hormuza šaurumā, lai to attīrītu no mīnām un nodrošinātu kuģošanas drošību. Šī iniciatīva signalizē par Eiropas vēlmi spēlēt aktīvu un konstruktīvu lomu, iesaistot plašu valstu grupu. Tomēr operācija, visticamāk, nenotiks — ASV neinteresē Eiropas piedāvājums, un Irāna noraida Eiropas karakuģu klātbūtni.

Konkrētāka un noderīgāka ir otrā iniciatīva, kas klusībā norisinās zem radaru līmeņa. Norvēģija, kurai ir spēcīgs politiskais kredīts Tuvajos Austrumos un ekspertīze jūras tiesībās, sniegusi tiesisku padomdevēju palīdzību Irānai, Omānai, Pakistānai un Kataras mediatoriem, lai nodrošinātu, ka pēcšauruma kārtība atbilst ANO Jūras tiesību konvencijas (UNCLOS) pamatprincipam — navigācijas brīvībai. Lai gan ASV, Irāna un Izraēla nav UNCLOS dalībvalstis, gan Vašingtona, gan Teherāna vēlas ievērot tās noteikumus šaurumā.

Izraēlas un ES attiecības

Jomā, kur Eiropas uzticamība ir stipri iedragāta, ir Izraēlas un palestīniešu konflikts. Eiropas "bažas" par Izraēlas rīcību nav pārvērtušās reālā politikā. Izraēla paliek pilnībā nesodīta par kara noziegumiem, noziegumiem pret cilvēci un, iespējams, genocīdu Gazā. Eiropas valdības ir palīdzējušas pasargāt Izraēlu no starptautiskajām saistībām.

Tomēr pārmaiņas varētu būt redzamas. ES sankcijas pret Izraēlas galēji labējiem ministriem Itamāru Ben-Gviru un Bezalelu Smotriču prasa vienprātību, kas nav sasniedzama. Daudz nozīmīgāks solis būtu importa aizliegums no nelegālajām Izraēlas apmetnēm Rietumkrastā, kam nepieciešams tikai kvalificēts balsu vairākums. Lielākā daļa ES dalībvalstu to atbalsta. Itālija, kas iepriekš bija pret, signalizē par iespējamu pārmaiņu. Vācija paliek vienīgā lielā valsts opozīcijā, apgalvojot, ka tirdzniecības aizliegums atgādinātu nacistisko diskrimināciju pret ebrejiem — arguments, kas tiek dēvēts par nepieņemamu.

ES augstā pārstāve Kaja Kallasa, vairākuma dalībvalstu spiesta, oficiāli lūgusi Eiropas Komisijai iesniegt priekšlikumu šajā jautājumā. Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena var vēl mēģināt novilcināt. Taču ES tirdzniecības ar Izraēlas nelegālajām apmetnēm neaizstāvamība ir skaidra.