Grāmata, kas palīdzēja veidot igauņu valodas rakstu standartu
Pirmā pilnā Bībeles tulkojuma izdošana igauņu valodā Tallinā 1739. gadā nostiprināja ziemeļigauņu variantu kā dominējošo rakstu valodu. Šis tulkojums ietekmēja igauņu literāro valodu un lasītprasmes izplatību.
Tallinā 1739. gadā tika izdota „Piibli Ramat” – pirmais pilnais Bībeles tulkojums igauņu valodā. Tas nebija pirmais reliģiskais teksts igauņu valodā, taču tam bija tālejoša ietekme uz valodas attīstību un igauņu kultūru, un tās mantojums jūtams vēl šodien.
Valoda bez vienota rakstu standarta
Pirms tam igauņu valodā runāja galvenokārt zemnieki, un tā tika nodota mutvārdu tradīcijā. Muižniecība, garīdzniecība, daudzi tirgotāji un pārvaldnieki pārsvarā bija baltvācieši, kas lietoja vāciski. Vienota rakstu standarta un noteikta pareizrakstības modeļa nebija. Ziemeļigauņu un dienvidigauņu variants bija attīstījušies kā atsevišķas rakstu valodas, katram ar savu literāro tradīciju. Vecākā saglabājusies igauņu tekstus saturoša drukāta grāmata ir 1535. gada Vanrāta–Kella katehisms, no kura saglabājušies tikai fragmenti.
Seši gadu desmiti darba
Zviedru varas laikā baznīcas un izglītības politika veicināja mācīšanu igauņu valodā. 1686. gadā Zviedrijas karalis pavēlēja katrā Igaunijas un Vidzemes draudzē izveidot skolu, un tas palīdzēja radīt pamatu plašākai lasītprasmei. Jaunā Derība dienvidigauņu valodā iznāca 1686. gadā, ziemeļigauņu valodā – 1715. gadā. Darbu pie visas Bībeles pabeidza Tallinā dzimušais baltvācu luterāņu mācītājs Antons Tors Helle. Viņš visu netulkoja pats: darbā piedalījās vairāk nekā desmit mācītāju, bet Helle vadīja projektu, rediģēja tekstu un nodrošināja izdošanu.
No divām rakstu variantēm uz vienu
Tulkojums, izmantojot ziemeļigauņu valodu, deva tai izšķirošu priekšrocību pār dienvidigauņu variantu. Dienvidigauņu varianti nepazuda – tajos joprojām runā, tostarp võru valodā. Šī Bībele palika oficiālā igauņu Bībele, ar labojumiem, līdz 1968. gadam, kad parādījās jauns tulkojums.
Lasītprasmes izplatība
XVIII gadsimta beigās Vidzemē vairāk nekā puse zemnieku varēja lasīt, Igaunijā – mazāk. Lasīšana parasti nozīmēja pazīstamu reliģisko tekstu izlasīšanu. Lasīšanu veicināja skolas, mājmācība un hernhūtiešu kustība. Tas palīdzēja veidoties apstākļiem, kādos 19. gadsimta nacionālā atmoda deva eposu „Kalevipoegs” un 1869. gada pirmos dziesmu svētkus.
Mūsdienās igauņu valoda ir dzimtā aptuveni miljonam cilvēku. 2007. gadā Igaunija grozīja konstitūcijas preambulu, paredzot, ka valstij jānodrošina igauņu tautas, valodas un kultūras saglabāšanās cauri laikiem.
