Iespējama Fedorova nomaiņa aizsardzības ministra amatā: sabiedrībā un ES bažas par korupcijas riskiem un institucionālo atmiņu
Ukrainā pieaug spriedze saistībā ar plāniem atcelt aizsardzības ministru Mihailu Fedorovu un viņa vietā iecelt Iekšlietu ministrijas vadītāju Ihoru Klimenko. Autori norāda, ka šāda rotācija var apdraudēt pretkorupcijas reformas un starptautiskās partnerības.
Pēc valdības demisijas 14. jūlijā un „Tautas kalpa” frakcijas slēgtās sēdes 15. jūlijā kļuvis zināms, ka aizsardzības ministra amatam tiek virzīts pašreizējais Iekšlietu ministrijas vadītājs Ihors Klimenko. Viņš varētu kļūt par piekto aizsardzības ministru kopš pilna mēroga iebrukuma sākuma. Šīs izmaiņas radījušas bažas gan Ukrainas sabiedrībā, gan starptautiskajos partneros.
Autori atzīmē, ka pēdējo 12 mēnešu laikā Aizsardzības ministrijā notiks jau trešā vadības komandas maiņa. Katra šāda rotācija prasa mēnešus auditam un jaunu vadītāju iecelšanai, kas ir nepieļaujama greznība kara apstākļos. Īpašas bažas rada tas, vai jaunā komanda neatcels iepriekšējās pretkorupcijas politikas, piemēram, konkurētspējīgos iepirkumus un palielināto naudas nodrošinājumu. Pret šādu soli jau notikušas protesta akcijas Kijevā, Ļvivā, Odesā, Harkivā, Dņiprā un citās pilsētās, kā arī Aizsardzības ministrijas Sabiedriskā pretkorupcijas padome kritizējusi prezidenta lēmumu.
Vairākas kritiskas iniciatīvas ir apdraudētas: starptautiskā partnerība („Drone Deal”, kopražošana ārzemēs, licencēta ražošana), inovācijas un iepirkumi (DOT-Chain Defence ekosistēma, pretgaisa aizsardzības sistēmas), stratēģiskā drošība (dalība Eiropas pretballistiskās sistēmas projektā FREYJA) un ilgtermiņa plānošana (daudzgadu līgumi un 2027. gada finansējums).
ES aizsardzības komisārs Andrjus Kubiļus atklāti paziņojis, ka Fedorova iespējamā atcelšana viņam bijusi liels pārsteigums. Viņš norādījis, ka ES cieši sadarbojas ar Fedorova komandu, kas panākusi ievērojamu progresu tālas darbības triecienu attīstībā un aizsardzības ražošanas paplašināšanā. Šāda nomaiņa neizbēgami izraisīs jautājumus ES, jo jau bija izveidojusies efektīva sadarbība par Eiropas finansējuma pārskatāmu izmantošanu.
Autori min divus iespējamos iemeslus Fedorova atcelšanai: darba stila konflikts ar virspavēlnieku Oleksandru Sīrskeju un nepieciešamība būtiski paātrināt mobilizāciju, ņemot vērā iespējamos pretējos procesus Krievijā 2026. gada rudenī.
Ihors Klimenko, kurš Iekšlietu ministrijā strādā kopš 1998. gada, tiek raksturots kā spēcīgs vadītājs ar militāri administratīvu pieredzi. Viņa vadībā īstenotā „Gvardijas ofensīva” tiek uzskatīta par veiksmīgu militārās vervēšanas piemēru. Klimenko jau tagad ir iesaistīts mobilizācijas procesos, paplašinot Nacionālās policijas pilnvaras. Viņš arī koordinējis sarežģītas starpresoru darbības, piemēram, humāno atmīnēšanu (līdz 2026. gada aprīlim atbrīvota gandrīz 200 tūkstoši hektāru zemes). Turklāt viņš ieviesis digitalizāciju un cīnījies ar korupciju Iekšlietu ministrijā, tostarp 2024. gadā veicot radikālu servisa centru reformu un atlaižot 25 reģionālos vadītājus.
Tomēr autori izsaka bažas, ka Klimenko iecelšana var neuzlabot mobilizāciju, jo problēma nav cilvēku trūkums, bet uzticība. Fedorovs bija viens no retajiem, kas centās atjaunot sabiedrisko līgumu starp valsti un pilsoņiem, un, ja atbildē tiks iecelta persona, kurai sabiedrība neuzticas, mobilizācija kļūs vēl grūtāka. Autori aicina atteikties no haotiskas aizsardzības ministru maiņas bez publiska pamatojuma.
