Jane Schoenbrun jaunā filma apspēlē slasher žanra bērnības traumas un aizraušanos
Režisores Jane Schoenbrun jaunā filma "Teenage Sex and Death at Camp Miasma" ar Hannah Einbinder un Gillian Anderson galvenajās lomās apspēlē slasher žanra fanu bērnības pieredzi, apvienojot personīgu stāstu ar rūpīgi izstrādātu vizuālo stilu.
Režisore Jane Schoenbrun nākusi klajā ar jaunu filmu "Teenage Sex and Death at Camp Miasma", kas apraksta sevi kā vienlaikus šokējošu, emocionālu, provokatīvu un smieklīgu veltījumu slasher žanra cienītājiem. Filmas atklāšanas aina esot veidota ar Deivida Finčeram raksturīgu detalizācijas pakāpi, un tās izstrādē izmantotas idejas, kas iegūtas, aptaujājot šausmu filmu konventu apmeklētājus.
Lai gan filma domāta pirmām kārtām žanra pazinējiem, veidotāji rūpējušies, lai tā nezaudētu plašāku auditoriju — ikreiz, kad detalizētā atsauču bagātība draud kļūt nogurdinoša, seko joks vai mirklis, kas atgriež skatītāju pie galvenā stāsta.
Stāsts par apsēstību
Filmas centrā ir Kriss (Hannah Einbinder) — kvīru filmu režisore, kurai uzticēts uzņemt "pamodinātu" pārtaisījumu politkorekti nekorektai nometnes šausmu franšīzei, kas atgādina "Piektdienu, 13.". Dodoties uzrunāt noslēgtu franšīzes pirmās filmas izdzīvojušo Billiju Prestonu, ko ar aizrautību pret junk food atveido Džiljena Andersone, Kriss neizdodas ar savu prezentāciju un vietā nonāk fantāzijā, kas dziļi apslēpta viņas pašas psihē pamestajā filmēšanas laukumā, kur tagad dzīvo Billija.
Schoenbrun stāstījusi NPR, ka pati auguši ar filmām kā "Piektdiena, 13.", "Helovīns" un "Košmārs uz Elmstrītas" un jūtas, ka slasher žanru pārzina ļoti dziļi. Tāpat kā iepriekšējā filmā "I Saw the TV Glow", arī šoreiz mērķis bijis atainot intensīvās emocijas, ko rada bērnībā radusies apsēstība ar izklaides saturu, kas nav domāts bērnu acīm — šajā gadījumā ar izdomāto franšīzi "Camp Miasma", tās vīlušos ļaundari Little Death un pārmērīgi seksualizētajiem upuriem.
Matu gleznojumi bez CGI
Filmas mākslinieciskie noformētāji Brendons Tonners-Konolijs un Mets Hailends stāstījuši, ka Schoenbrun vēlējusies, lai filmas vizuālais veidols būtu tikpat emocionāli piesātināts kā tās saturs. Tāpēc viņi atdzīvinājuši seno, pirms-CGI ēras tehniku — matu gleznošanu, taču sastapušies ar grūtībām, jo neviens vairs nezinot, kā precīzi 20. gadsimta 60. gados filmu veidotāji šo paņēmienu panākuši.
