Jēlas universitātes pētījums: kas palēnina bioloģisko novecošanu un kas ne
Jēlas universitātes zinātnieki, analizējot 51 klīnisko pētījumu, secinājuši, ka daži medikamenti un dzīvesveida izmaiņas samazina bioloģisko vecumu pēc DNS asins testiem, bet bezrecepšu uztura bagātinātāji tādu efektu neuzrādīja.
ASV Jēlas universitātes Medicīnas skolas pētnieki noskaidrojuši, kuras pretnovecošanās metodes ar DNS balstītiem asins testiem izmērāmi ietekmē bioloģisko vecumu. Rezultāti publicēti žurnālā Nature Medicine. Pētījums var palīdzēt zinātniekiem efektīvāk vērtēt pretnovecošanās terapijas, taču autori uzsver: bioloģiskā vecuma rādītāju izmaiņas pašas par sevi nenozīmē, ka cilvēki dzīvos ilgāk vai izvairīsies no ar vecumu saistītām slimībām.
Kā pētījums veikts
Darba pirmais autors ir Ragavs Segals (Raghav Sehgal), psihiatrijas asociētais pētniecības zinātnieks, bet pētījums veikts Alberta Higinsa-Čena (Albert Higgins-Chen), psihiatrijas docenta, laboratorijā. Komanda apkopoja datus no 51 klīniskā pētījuma par dažādām pretnovecošanās stratēģijām: uztura bagātinātājiem, medikamentiem, dzīvesveida izmaiņām un medicīniskām procedūrām. Tika analizēti vairāk nekā 110 DNS metilācijas biomarķieru, tostarp 16 galvenie epiģenētiskie pulksteņi. Tie, balstoties uz ķīmiskām atzīmēm (metilgrupām) uz DNS, ar datoralgoritmiem aprēķina bioloģisko vecumu, kas var atšķirties no hronoloģiskā. Pētnieki salīdzināja mērījumus pirms un pēc iejaukšanās.
Rezultāti
Regulāras fiziskās aktivitātes kopā ar veselīgu uzturu, tostarp Vidusjūras, zema tauku satura un zema ogļhidrātu satura diētu, konsekventi samazināja epiģenētisko vecumu. Spēcīgākais bioloģiskā vecuma rādītāju samazinājums saistīts ar metformīnu un semaglutīdu, receptes medikamentiem, ko lieto vielmaiņas traucējumu un svara pārvaldībai, kā arī ar anti-TNF terapijām, kas vērstas pret iekaisuma reakcijā iesaistītu olbaltumvielu. Bezrecepšu uztura bagātinātāji un dažas medicīniskās procedūras izmērāmu epiģenētiskā vecuma samazinājumu neuzrādīja. Jaunāki bioloģiskā vecuma pulksteņi darbojās labāk nekā vecākie, bet cilvēkiem ar slimībām izmaiņas parasti bija lielākas nekā veselajiem dalībniekiem.
Kas vēl nav skaidrs
Segals norāda, ka nākamais solis ir pārbaudīt rezultātus lielākās un daudzveidīgākās populācijās. Ja šie biomarķieri tiks apstiprināti kā ilgtermiņa veselības prognozētāji, terapiju efektivitāti varētu novērtēt gados vai pat mēnešos, nevis gadu desmitos. Higinss-Čens uzsver, ka jāizprot izmaiņu patiesā nozīme. Vēl nav noskaidrots, vai izmaiņas izraisa pati terapija, cik ātri tās rodas, vai saglabājas pēc ārstēšanas beigām un vai epiģenētiskā vecuma samazināšana uzlabo ilgtermiņa veselību.
