Kāpēc 1940. gada 17. jūnijs kļuva par Latvijas okupācijas dienu?

Latvijas okupācija 1940. gada 17. jūnijā nebija izolēts notikums, bet gan ilgāka procesa kulminācija. Jau 1939. gada 23. augustā noslēgtais Molotova–Ribentropa pakts ar slepeno papildprotokolu noteica, ka Baltijas valstis nonāk PSRS ietekmes zonā. Pēc Vācijas uzbrukuma Polijai 1. septembrī un PSRS iebrukuma 17. septembrī tika parakstīti Savstarpējās palīdzības līgumi ar Baltijas valstīm.

Latvijai šāds līgums tika uzspiests 1939. gada 5. oktobrī, ļaujot PSRS izvietot Latvijā aptuveni 25 000 karavīru, lai gan patiesībā ar armiju ieradās arī flotes vienības un civilpersonas. Sākotnēji Staļinam, visticamāk, nebija detalizēta plāna tūlītējai Baltijas sovjetizācijai. Latvijas prezidents Kārlis Ulmanis un ārlietu ministrs Vilhelms Munters cerēja, ka, lojāli pildot līguma nosacījumus, izdosies saglabāt neatkarību.

Tomēr starptautiskā situācija mainījās 1940. gada pavasarī. Pēc Ziemas kara beigām PSRS ieguva brīvākas rokas, bet Vācijas zibensuzbrukums Rietumeiropā maijā un jūnijā novērsa pasaules uzmanību no Baltijas. Francijas militārais sabrukums un rietumvalstu nespēja iejaukties radīja Staļinam labvēlīgus apstākļus. Viņš izmantoja šo momentu, lai pārietu pie Baltijas valstu pilnīgas okupācijas. Datums – 17. jūnijs – tika izvēlēts, jo tas bija pietiekami drīz pēc Francijas krišanas, lai Rietumi vēl nespētu reaģēt.