Kāpēc Ukrainas pašvaldībām ir svarīgi būt pārstāvētām ES Reģionu komitejā Briselē
ES Reģionu komiteja Ukrainas pilsētām un reģioniem piedāvā iespēju izveidot savas pārstāvniecības Briselē, taču šo mehānismu izmanto tikai retas kopienas. Autore skaidro, kāpēc klātbūtne Briselē kļūst par nozīmīgu rādītāju kopienas spējai piesaistīt donorus un investorus.

ES Reģionu komiteja ir konsultatīva institūcija, kuras mērķis ir nodrošināt, lai vietējo pašvaldību viedoklis ietekmētu ES lēmumu pieņemšanu. Komiteja jau šobrīd piedāvā Ukrainas pilsētām, reģioniem un to apvienībām iespēju izveidot savu pārstāvniecību telpas Briselē — pietiek nosūtīt vēstuli komitejas prezidentam ar lūgumu piešķirt telpas un norādīt kontaktpersonu. Tomēr Ukrainā par šo iespēju zina maz, un to izmanto reti.
Briselē darbojas vairākas struktūras, kas saistītas ar Ukrainas kopienām un atjaunošanu — Eiropas pilsētu un reģionu alianse Ukrainas atjaunošanai, Reģionu komitejas darba grupa par Ukrainu, kā arī Kopīgā konsultatīvā komiteja. Tomēr arī tām nav plaša pieprasījuma no Ukrainas puses, jo daudzi neuzskata, ka dalība šajās struktūrās kaut ko mainītu.
Kāpēc klātbūtne ir svarīga
Atšķirībā no Eiropas reģioniem, piemēram, Bavārijas vai Toskānas, kuriem ir pastāvīgas pārstāvniecības, Eiropas Parlamenta deputāti no reģiona un tieši kontakti ar Eiropas Komisijas ģenerāldirektorātiem, Ukrainas kopienām nav neviena no šiem kanāliem — arī dalības Reģionu komitejā, jo Ukraina nav ES dalībvalsts, lai gan var piedalīties tās izveidotajās darba grupās. Komiteja sagatavo novērtējumus un ieteikumus par kopienu līdzdalību Ukrainas atjaunošanā un integrācijā ES, kā arī iesaistās dialogā par programmu Ukraine Facility.
Pašvaldību dalība automātiski nekādu rezultātu negarantē, taču Eiropas partneri un donori labprātāk sadarbojas ar tām kopienām, kurām ir izveidota vadības komanda un caurredzamas pārvaldes procedūras. Meklējot Ukrainas pārstāvniecības Briselē, autore konstatējusi, ka to ir maz un kontaktinformāciju atrast bija grūti. Uz vēstulēm atsaucās galvenokārt tās pārstāvniecības, kuras pieder pilsētām, kas visaktīvāk piesaista starptautisko palīdzību un kurās darbojas starptautisko organizāciju biroji.
Autore izšķir trīs pašvaldību vadītāju pieejas darbam ar ārējām iespējām — piesardzīgo, pragmatisko un tādu, kas attīstību uztver kā savu personīgo projektu. Pastāvīga pārstāvniecība dod ko vienreizējs brauciens nespēj — horizontālus sakarus ar lēmumu sagatavotājiem un izpratni par procesu norises posmiem. Tikmēr Ukrainā tiek veidots arī tiesiskais pamats starppilsētu starptautiskajai sadarbībai — apstiprināts jaunas Kopienu, teritoriju un iekšzemē pārvietoto personu lietu ministrijas nolikums, kas paredz koordināciju ar ES struktūrfondiem.

