Kašmiras kartupeļu bedres izzūd, līdz ar tām – paaudžu zināšanas

Indijas pārvaldītās Kašmiras augstkalnu ielejā Gurezā, kas atrodas pie Kontroles līnijas – stingri militarizētās robežas starp Indijas un Pakistanas pārvaldītajām Kašmiras daļām –, pamazām izzūd tradicionālās pazemes bedres khraw, kurās ziemā glabā kartupeļus un citus dārzeņus. Līdz ar tām var pazust arī vietējās kartupeļu šķirnes un zināšanas par to audzēšanu.

Kā darbojas khraw

Khraw ir ar salmiem izoderēta un pret aukstumu noslēgta bedre zemē. Gurezā sniegs ziemā norobežo ciemus no pārējās Kašmiras ielejas, bet temperatūra noslīd zem –20 °C. Bedrēs paaudzēm ilgi glabāti kartupeļi, rāceņi un kāposti.

Čorvanas ciema iedzīvotāja Hadžra Begama, 40 gadi, pēc ražas novākšanas šķiro kartupeļus: daļa paredzēta ģimenes ēdienam, daļa – pavasara stādīšanai. Prasmi atšķirt kartupeļus, kas labi glabājas, no tiem, kas pūst vai ātri dīgst, viņa apguvusi no mātes un māca meitai, taču nav droša, vai zināšanas saglabāsies nākamajā paaudzē. Viņasprāt, agrāk gandrīz katrai ģimenei bija trīs vai četras bedres, bet galvenajā ielejā prakse pamesta gandrīz pilnībā.

Šķirņu zudums

Gureza atrodas aptuveni 125 km no Srinagaras, un ziemā Razdanas pāreja, galvenais ceļa savienojums, tiek slēgta sniega dēļ. Kartupeļi veido apmēram 45 % no apkaimes apsaimniekotās platības, liecina 2019. gada pētījums, ko veica Indijas Lauksaimniecības pētniecības padomes Augu ģenētisko resursu birojs (ICAR-NBPGR). Tomēr ielejas kartupeļu ģenētiskā daudzveidība sistemātiski nav dokumentēta.

Zinātnieks Šeihs M. Sultans stāsta, ka vēlāk nespēja atrast dažas šķirnes, kuras bija redzējis agrāk. Par cēloņiem viņš min migrāciju, uzlabotos ceļus un dzīvesveida izmaiņas. Viņš arī norāda, ka pētniecības iestādes bieži dod priekšroku ievestām šķirnēm, nevis vietējām.

Papildu spiedienu rada klimata pārmaiņas: iedzīvotāji min sausākus pavasarus, mazāk sniega un ūdens trūkumu. Zemes platības samazina arī Kišanganga hidroelektrostacijas projekts, kas skāris, piemēram, ar kartupeļiem pazīstamo Badvanas ciemu.

Vienu no saglabāšanas ceļiem zinātnieki saskata ģeogrāfiskajās izcelsmes norādēs, taču uzsver, ka ar atzīšanu vien nepietiek – šķirnes un zemnieku zināšanas jādokumentē, kamēr tās vēl tiek audzētas.