Ķīnā atrasti 400 000 gadu seni zobi liecina par Homo erectus ģenētisko mantojumu mūsdienu cilvēkos
Ķīnas Zinātņu akadēmijas pētnieki, analizējot sešu Homo erectus zobu olbaltumvielas, atrada variantu, kas sastopams arī denisoviešiem. Tas ļauj pieļaut, ka daļa šīs izmirušās sugas ģenētiskā mantojuma caur denisoviešiem nonākusi līdz mūsdienu cilvēkiem.
Apmēram 400 000 gadu vecu zobu analīze no Ķīnas liecina, ka izmirušās cilvēku sugas Homo erectus ģenētiskais mantojums daļēji varētu būt saglabājies mūsdienu cilvēkos. Pētījumu vadīja Ķīnas Zinātņu akadēmijas pētniece Cjaomeja Fu ar kolēģiem, un tā rezultāti 2026. gada 13. maijā publicēti zinātniskajā žurnālā “Nature”. Novembra sākumā uz tiem atkārtoti pievērsa uzmanību zinātnes medijs “ScienceDaily”.
Ko pētīja
Zinātnieki analizēja zobu emaljas olbaltumvielas sešiem Homo erectus (“stāvus ejošā cilvēka”) pārstāvjiem, kas dzīvoja aptuveni vienā laikmetā. Zobi atrasti trijās senvietās Ķīnas ziemeļos un dienvidos. Analīze parādīja, ka pieci paraugi piederēja vīriešu dzimuma indivīdiem, bet viens — sieviešu dzimuma indivīdam.
Homo erectus bija plaši izplatīta sena cilvēku suga, taču fosiliju lielā vecuma un saglabāšanās apstākļu dēļ no tām ļoti grūti iegūt molekulāru informāciju. Tāpēc šoreiz pētīja olbaltumvielas, nevis no zobiem iegūtu DNS.
Kas atklāts
Visos sešos paraugos konstatēti divi kopīgi aminoskābju varianti — nelielas atšķirības olbaltumvielas uzbūvē. Pirmais variants līdz šim nebija atrasts citās salīdzinātajās cilvēku izcelsmes līnijās. Tas palīdzēja molekulārā līmenī sasaistīt paraugus, kuru ārējās atšķirības iepriekš bija izraisījušas diskusijas par to piederību.
Otrs variants iepriekš konstatēts denisoviešiem — senai cilvēku grupai. Autori pieļauj, ka denisovieši to varēja iegūt no populācijām, kas bija radniecīgas pētītajiem Homo erectus.
Iespējamā saikne ar mūsdienu cilvēkiem
Daļa ļoti seno ģenētisko fragmentu denisoviešu genomā vēlāk nonākusi arī mūsu sugas pārstāvjos. Pēc autoru secinājumiem, atsevišķu šādu fragmentu sākotnējais avots varētu būt Homo erectus. Tātad Homo erectus radniecīgās populācijas krustojās ar denisoviešiem, bet denisovieši vēlāk daļu savu gēnu nodeva mūsdienu cilvēku priekštečiem.
Pētnieki šo scenāriju raksturo kā ticamu skaidrojumu, kas vēl jāprecizē. Kopīgais molekulārais variants un seno populāciju iespējamā līdzāspastāvēšana Austrumāzijā to atbalsta, taču pilnīgākai ainai vajadzīgi papildu dati no dažādiem reģioniem un laikmetiem.
