Komentārs: vēsture nav taisnīguma konkurss, un mazajām valstīm jāspēj kļūt nozīmīgām lielvaru aprēķinos
Latvijas laikraksta Diena komentāra autors apgalvo, ka vēsturē uzvar ne morāli pārākie un ne vienmēr stiprākie, bet tie, kas prot izmantot laikmeta pretrunas. Mazajām valstīm, tostarp Latvijai, jāmeklē veidi, kā kļūt par daļu no citu valstu stratēģiskajiem aprēķiniem.
Latvijas laikraksta Diena komentārā, kas veltīts diskusijām par iespējamu jaunu lielvaru vienošanos pēc 1945. gada Jaltas konferences parauga, autors aicina uz atturīgāku skatījumu uz šādiem scenārijiem. Teksts ir viedokļa raksts, nevis ziņu atstāstījums, un tajā izteiktie secinājumi pieder tā autoram.
Vēsturiski piemēri
Autors norāda, ka sociālajos tīklos un plašsaziņas līdzekļos daudzi iztēlojas jaunu Jaltu kā demokrātisko vērtību nodevību un diktatoru triumfu. Viņaprāt, Jalta nav pirmā reize, kad lielvaras zīmē robežas un sadala ietekmes sfēras. Kā piemērus viņš min 1919. gada Parīzes miera konferenci pēc Pirmā pasaules kara un 1814.–1815. gada Vīnes kongresu, kas pēc Napoleona Bonaparta sakāves pārkārtoja Eiropas politisko karti.
Komentārā teikts arī, ka Frānsisa Fukujamas paredzētā liberālās demokrātijas galīgā uzvara nav iestājusies. Autors vēršas pret domu, ka taisnīgums panākams tikai ar spilgtām uzrunām vai cerībām uz tiesas spriedumiem karu uzsācējiem.
Kas nosaka rezultātu
Savu tēzi autors formulē šādi: vēsture nav taisnīguma konkurss, kurā uzvar morāli pārākie, un tā nav arī spēka sacensība, kurā vienmēr uzvar stiprākais. Izšķiroša esot spēja saprast laikmeta pretrunas, izmantot resursus un pārvērst tos ilgstošā politiskā rezultātā. Kā piemērus viņš min Indijas neatkarības kustības panākumus pret Britu impēriju un Polijas arodbiedrību pretošanos padomju sistēmai.
Tāpat viņš uzsver, ka vērtību aizstāvība neizslēdz pragmatiskus kompromisus, atsaucoties uz Vinstona Čērčila sadarbību ar Josifu Staļinu pret nacistisko Vāciju un Henrija Kisindžera atvēršanos Ķīnai.
Secinājumi Latvijai
Autors uzskata, ka mazām valstīm ietekmi nosaka nevis spēks, bet spēja kļūt nozīmīgām citu valstu interešu īstenošanā. Dalība NATO un Eiropas Savienībā esot ģeopolitiskās izvēles rezultāts, kas neatbrīvo no nepieciešamības domāt stratēģiski. Viņa galvenās bažas ir nevis jauna Jalta, bet risks, ka Latvija kļūs par pasīvu notikumu vērotāju.
