Kriminoloģe: Braukšana reibumā – nevis nejaušība, bet sistēmiska problēma

Latvijā 2025. gadā ik dienu notikuši vidēji divi ceļu satiksmes negadījumi, kuros vadītājs bijis alkohola reibumā, liecina Ceļu satiksmes drošības direkcijas dati. Kriminoloģijas un tiesu psiholoģijas docente Rūta Treija norāda, ka braukšana reibumā bieži tiek uztverta kā apzināti riskanta rīcība, taču patiesībā tā ir kompleksāka.

Pēc Treijas teiktā, lielākā daļa cilvēku, kuri sēžas pie stūres reibumā, tajā brīdī neuzskata sevi par bīstamiem. Alkohols būtiski pasliktina spriestspēju, reakcijas ātrumu un spēju novērtēt riskus, vienlaikus samazinot arī kritisko pašvērtējumu. Īpaši izteikts ir tā sauktais Melanbija efekts – alkohola koncentrācijas samazināšanās fāzē cilvēks jūtas daudz skaidrākā prātā, nekā patiesībā ir, kas noved pie kļūdaina secinājuma, ka viņš ir gatavs vadīt transportlīdzekli.

Lēmums braukt dzērumā tiek pieņemts reibumā, kad kognitīvās spējas jau ir ietekmētas. Cilvēki ar paaugstinātu impulsivitāti un pārliecību par savām spējām biežāk nonāk šādās situācijās. Pētījumi rāda, ka lielākā daļa dzērājšoferu ir informēti par riskiem un sodiem, taču konkrētajā brīdī uzskata, ka tieši viņiem nekas slikts nenotiks. Alkohola tolerance tikai pastiprina šo maldīgo drošības sajūtu – cilvēks mazāk izjūt reibumu, bet objektīvi viņa spējas ir būtiski traucētas.

Runājot par prevenciju, Treija uzsver sodu nozīmi, īpaši progresīvu sodu efektivitāti, kas rada reālu zaudējuma sajūtu neatkarīgi no ienākumiem. Tomēr svarīga ir arī sabiedrības attieksme – cilvēki biežāk baidās no sabiedrības nosodījuma nekā no soda. Tāpēc jāveido vide, kurā braukšana reibumā tiek uzskatīta par nepieņemamu rīcību, nevis kļūdu, kas „gadījās”. Vienlaikus jāizvairās nosodīt cilvēku kā personību, bet gan jāvēršas pret konkrēto rīcību.

Visbeidzot, Treija aicina apkārtējos nevilcināties iejaukties, ja redz, ka kāds gatavojas sēsties pie stūres reibumā. Šāda rīcība nav vēršanās pret cilvēku, bet rūpes par visu satiksmes dalībnieku drošību. Patiesā cena braukšanai reibumā ir bojāgājušie, smagas traumas, invaliditāte un psiholoģiskas sekas, kas saglabājas visu mūžu.