Latgaliešu sezonas darbinieki: peļņā uz svešām zemēm (19. gs. beigas – 20. gs. 30. gadi)
Vēsturnieks Vladislavs Malahovskis apraksta latgaliešu masveida izceļošanu peļņā no 19. gadsimta beigām līdz 20. gadsimta 30. gadiem, ko noteica pārapdzīvotība un zemes trūkums.
Pārapdzīvotība un zemes trūkums Latgalē
Pēc dzimtbūšanas atcelšanas 1861. gadā Latgales laukos strauji pieauga iedzīvotāju skaits – divu paaudžu laikā apmēram 2,5 reizes, bet zemes daudzums palika nemainīgs. Vidēji vienā saimniecībā bija 8–12 locekļu, kamēr pārējā Latvijā – 3–4. Turklāt Latgalē pastāvēja tradīcija zemi vienlīdzīgi sadalīt starp visiem dēliem, kas katrā nākamajā paaudzē samazināja zemes platību. Jau trešajā paaudzē daudzās saimniecībās zeme bija tik maza, ka no tās nevarēja iztikt, un zemnieki sāka doties peļņā jeb "burlakos" – termins, kas latgaliešu valodā ienāca no krievu valodas un apzīmēja sezonas strādniekus.
Burlaki dodas uz Krieviju
Sākotnēji latgalieši devās sezonas darbos uz citiem Latvijas novadiem, bet 20. gadsimta sākumā galvenais galamērķis kļuva Pēterburga, retāk – Rīga un Maskava, kur strauji augošie rūpniecības uzņēmumi piedāvāja darbu. Pēterburgu ietekmēja 1860. gadā uzbūvētā Pēterburgas-Varšavas dzelzceļa līnija, kas šķērsoja Latgali. Katru gadu peļņā devās vairāk nekā 10 000 latgaliešu; 1912. gadā Pēterburgā jau bija izveidojusies latgaliešu kolonija ar aptuveni 8000 cilvēku. Darbā viņus vervēja aģenti, kas par zemu samaksu nolīga strādniekus dzelzceļu būvei, grāvju rakšanai un citiem fiziskiem darbiem.
Peļņa bieži bija niecīga – reizēm burlakiem pat nepietika naudas ceļam atpakaļ. Piemēram, 1911. gadā ap 2000 latgaliešu devās uz Tālajiem Austrumiem būvēt Amūras dzelzceļu, bet 1912. gadā mājās atgriezās tikai puse. Daudzi saslima, citiem vienkārši nebija naudas atceļam.
Bažas par kultūras un ticības zudumu
Latgaliešu inteliģence, tostarp Francs Kemps un Francs Trasuns, pauda bažas par burlaku kultūras un reliģijas eroziju. Kemps rakstīja, ka jaunā paaudze, dodoties uz Krieviju un paliekot tur ilgstoši, pakļaujas lielās krievu tautas nivelējošai ietekmei. Tas izpaudās katoļticības vājināšanā un rusicismu ienākšanā valodā, apģērbā un alkohola patēriņā. Laikraksts "Drywa" ironizēja, ka daži burlaki atgriežas ar spīdīgiem zobiem un sarkaniem krievu krekliem, un nauda, ja ir, tiek izdzerta.
Starpkaru periods: turpinājums un pārmaiņas
Pārapdzīvotība Latgalē saglabājās arī pēc Latvijas neatkarības iegūšanas. 20. gadsimta 20. gados katru gadu no Latgales izceļoja vairāk nekā 20 000 algotu strādnieku, kas veidoja ap 12% no visiem laukstrādniekiem valstī. Apmēram 8000 no viņiem Latgalē vairs neatgriezās, paliekot uz pastāvīgu dzīvi pārējā Latvijā. Latgales strādniekus varēja nolīgt par aptuveni 30% zemāku samaksu nekā citu novadu strādniekus, tāpēc viņus aktīvi vervēja aģenti no Vidzemes, Kurzemes un Zemgales.
Lauksaimniecības sezonā daudzi latgaliešu zemnieki pameta savas mazās saimniecības, tās atstājot novārtā. Tas izraisīja diskusijas pat Saeimā – 1924. gadā tika apspriests likumprojekts par laukstrādnieku darba laika regulēšanu, taču tas netika pieņemts. Debates atklāja atšķirīgo attieksmi: daži deputāti norādīja uz latgaliešu ekspluatāciju, citi uzskatīja, ka viņi atgriežas ar iekrātu naudu un pieredzi.
Pozitīvie aspekti
Neskatoties uz grūtībām, daudzi latgaliešu peļņā gājēji laika gaitā apguva jaunas prasmes, kļuva par kvalificētiem meistariem un rūpniecības strādniekiem. Tie, kas atgriezās, atveda ne tikai naudu, bet arī saimniekošanas pieredzi no bagātākiem novadiem, ko varēja izmantot savās zemēs.
