Latgaliešu valoda kā pilnvērtīgs izteiksmes līdzeklis teātrī – trīs izrādes pierāda tās spēku
Trīs Latvijas teātru izrādēs – Daugavpils teātra “Hekube” un “Kāds noteikti atnāks”, kā arī Latvijas Leļu teātra “Sunāns!” – latgaliešu valoda izmantota nevis kā komisks elements, bet kā nopietns māksliniecisks instruments, kas paplašina izrāžu vēstījumu.
Teātra kritiķe Kitija Balcare rakstā analizē latgaliešu valodas lomu mūsdienu Latvijas teātrī, apskatot trīs izrādes, kas apliecina valodas daudzpusību. Daugavpils teātrī tapušais Eiripida traģēdijas iestudējums “Hekube” (režisore Tatjana Stepančenko-Bogdana) izmanto latgaliešu valodu, lai akcentētu varas attiecības – Trojas ķēniņiene Hekube runā latgaliski, bet grieķu varoņi latviski, radot spriedzi starp valodām. Izrāde “Kāds noteikti atnāks” pēc Juna Foses lugas, tulkota no jaunnorvēģu valodas, latgaliskajā versijā iegūst poētisku, ritmisku raksturu, un atkārtojumi darbojas kā aizsardzības rituāls. Savukārt Latvijas Leļu teātra “Sunāns!” (pēc Lauras Melnes un Viviannas Marijas Stanislavskas komiksa motīviem) stāsta par Rīgas suni, kas Latgales laukos sastopas ar vietējiem kaķiem, un latgaliešu valoda kļūst par satikšanās telpu. Izrādē iekļautas arī tautasdziesmu motīvi un latgaliešu mūzika. Balcare uzsver, ka visās trijās izrādēs latgaliešu valoda nav tikai komisks paņēmiens, bet gan pilnvērtīgs izteiksmes līdzeklis, kas spēj iemiesot gan antīku traģēdiju, gan mūsdienu drāmu, gan bērnu izrādi. Īpaši atzīmēts, ka aktieri, kuriem latgaliešu valoda nav dzimtā, to apguvuši iestudējuma vajadzībām, apliecinot profesionalitāti. Šīs izrādes liecina par latgaliešu valodas dzīvotspēju teātrī un tās spēju runāt par svarīgiem jautājumiem, vienlaikus atspoguļojot reģionālo identitāti un starpkultūru dialogu.
