Latvijas diplomātu darbs bēgļu atgriešanās organizēšanā pēc Pirmā pasaules kara

1919. gada septembrī, kamēr vēl turpinājās Neatkarības karš, Latvijas Ārlietu ministrijas Ekonomiski konsulārais departaments uzsāka konsulātu izveidi ārvalstīs. To primārais mērķis bija diplomātisko attiecību nodibināšana, taču Padomju Krievijā svarīgākais uzdevums bija pārstāvēt latviešu bēgļu un Latvijas pilsoņu intereses, kuri vēlējās atgriezties dzimtenē.

Maskavā darbību sāka Latvijas sūtniecība, bet Petrograudā (vēlāk Ļeņingradā) – konsulāts. Laikā no 1920. līdz 1923. gadam darbojās Latvijas ģenerālkonsulāts Maskavā, kā arī konsulāti Omskā (1921–1923), Ņižņijnovgorodā (1920–1921), Vitebskā (1925–1932) un konsulārā aģentūra Vladivostokā (1920–1923).

Pirmā pasaules kara, Latvijas Neatkarības kara un Krievijas pilsoņu kara rezultātā Latvija piedzīvoja būtiskas demogrāfiskas pārmaiņas, kuru pilns apmērs joprojām nav līdz galam izpētīts. 1918. gada pavasarī Krievijā atradās aptuveni 700 000 latviešu, lai gan eksperti uzskata, ka šis skaitlis varētu būt pārspīlēts. Šajā skaitā ietilpa ne tikai bēgļi, bet arī latviešu koloniju iedzīvotāji un no vecās Krievijas impērijas armijas atvaļinātie karavīri.

1919. gadā, kad pie varas bija Pētera Stučkas vadītā Latvijas Sociālistiskā Padomju Republika, daļa latviešu jau bija atgriezušies Latvijā, tomēr tas notika haotiski un neorganizēti. Latvijas diplomātiskais darbs palīdzēja strukturēt šo procesu.