Lietuvā daudziem cilvēkiem ar ADHD diagnoze nav noteikta, norāda speciālisti
Lietuvas parlamentā ADHD mēneša ietvaros notika preses konference par uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroma atpazīšanu, diagnostiku un atbalstu. Speciālisti uzsver, ka diagnoze vien negarantē palīdzību.

Lietuvas parlamentā (Seimā) notika preses konference, veltīta Pasaules ADHD mēnesim. ADHD jeb uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms ir neiroattīstības traucējums. Pasākuma mērķis bija pievērst uzmanību problēmām, kas saistītas ar traucējuma atpazīšanu, diagnostiku un atbalstu. Konferenci ierosināja Seima deputāte Dovilė Šakalienė, kura atklāja, ka pati ir saņēmusi ADHD diagnozi, un aicināja citus par to nebaidīties runāt.
Šakalienė norādīja, ka daudzi Lietuvas iedzīvotāji slēpj savu neirodivergenci. Pieaugušie baidās, ka darbā netiks uztverti nopietni, savukārt vecāki nerunā par bērna diagnozi, jo baidās no nosodījuma.
Izpratne aug, bet atbalsta trūkst
ADHD akadēmijas vadītāja Elita Žakevičiūtė stāsta, ka izpratne par traucējumu Lietuvā pieaug un par to runā vairāk, taču tas ne vienmēr nozīmē atbalstu. Viņa min, ka runa ir par desmitiem, iespējams, simtiem tūkstošu cilvēku, kuri gadiem nesaprot, kāpēc viņiem grūtāk koncentrēties, organizēt ikdienu, uzturēt attiecības, mācīties un strādāt. Bērnus bieži pamāca un kauno, un diagnozes saņemšanas brīdī atbalsts bieži beidzas.
Bērnu un pusaudžu psihiatre Dalia Vėlavičienė piekrīt, ka diagnoze vien nenodrošina palīdzību. Bērniem nepieciešams visaptverošs, individualizēts atbalsts: psiholoģiskā palīdzība, piemērota izglītības vide un nepieciešamības gadījumā medikamenti. Būtiski ir arī strādāt ar ģimeni.
Sievietes un darba dzīve
Psiholoģe un psihoterapeite Sigita Valevičienė norāda, ka sievietēm ar ADHD ir sešas reizes lielāks pēcdzemdību depresijas risks. Aiz ārējās veiksmes bieži slēpjas trauksme un depresija, un bērna piedzimšana šo līdzsvaru izjauc.
Meliva garīgās veselības centru vadītāja Devika Gudienė uzsver, ka cilvēkiem ar ADHD bieži ir grūtāk darboties sabiedrībā, viņi bieži maina darbu, jo darbavietā grūti pielietot kompensējošās stratēģijas. Pēc viņas teiktā, valsts zaudē daudz enerģisku un radošu cilvēku. Viņa uzsver, ka svarīgi ne tikai noteikt diagnozi, bet arī nodrošināt ārstēšanas nepārtrauktību.


