Mari-Liisa Jakobsona: Igaunija meklē Šrēdingera prezidentu

Igaunijas prezidenta vēlēšanas ir paradoksāls process, raksta Tartu universitātes politoloģe Mari-Liisa Jakobsona. Lai gan vēlētāju skaits ir neliels – daudz mazāks nekā Rīgikogu vai pašvaldību vēlēšanās –, izvēle interesē gandrīz ikvienu. Prezidenta pilnvaras ir ierobežotas un loma pārsvarā simboliska, taču sabiedrības gaidas ir ārkārtīgi augstas.

Pēc Jāņu svētkiem politiskās diskusijas pievērsušās tam, kurš kļūs par nākamo Igaunijas prezidentu. Pašreizējais prezidents Alars Kariss paziņojis, ka nekandidēs uz otru termiņu.

Jakobsona salīdzina prezidenta meklēšanu ar Šrēdingera kaķi – kvantu domāšanas eksperimentu, kurā kaķis kastē vienlaikus ir gan dzīvs, gan miris, līdz kaste tiek atvērta. Līdzīgi arī nākamais prezidents tiek iedomāts kā spējīgs izpildīt visas pretrunīgās prasības vienlaikus, līdz tiek izvēlēts konkrēts kandidāts.

Trīs svarīgi aspekti

Jakobsona uzsver trīs galvenos punktus, kur prezidenta loma nākamajos gados būs īpaši nozīmīga.

Maza valsts. Igaunija ir maza valsts. Prezidents nedrīkst konkurēt ar premjerministru vai ārlietu ministru ārlietu jomā, bet gan papildināt to – uzturēt attiecības ar valstīm un cilvēkiem, kurus valdība ikdienā neuzrauga, skaidrot Igaunijas drošības intereses ārpus tradicionālās diplomātijas un pievērst uzmanību Ukrainai, NATO vienotībai un starptautiskajai kārtībai.

Augsti konstitucionālie ideāli. Igaunija ir maza valsts ar augstiem konstitucionāliem ideāliem, un tās uzticamība ir atkarīga no to ievērošanas. Prezidents ir viens no konstitucionālās kārtības garantētājiem. Viņam jānodrošina, ka Rīgikogu pieņemtie likumi ir konstitucionāli un pietiekami skaidri un ka netiek apdraudētas pamattiesības, demokrātiskās vērtības un citas konstitūcijā ierakstītās normas. Īpaši svarīgi tas ir, kad drošība kļūst par pamatu aizvien vairāk lēmumiem.

Nemierīgā ārējā vide. Igaunija darbojas ļoti nemierīgā ārējā vidē. Prezidents var mudināt parlamentāro politiku skatīties tālāk par vēlēšanu ciklu un kalpot par stabilitātes un nepārtraukības enkuru valdību maiņu laikā. Pēdējos gados uzticēšanās valdībai un Rīgikogu ir manāmi samazinājusies. Prezidenta uzdevums ir atbalstīt visas konstitucionālās sistēmas ticamību, īpaši informācijas manipulāciju laikmetā, kad uzbrukumi var apdraudēt vēlēšanas un izplatīt neuzticību.

Jakobsona secina, ka Igaunijai nav vajadzīgs Šrēdingera prezidents, kas spēj būt viss vienlaikus, bet gan papildinājums un pretspars – kāds, kurš palīdz uzturēt konstitucionālo kārtību stabili tieši tad, kad pasaule apkārt vairs nav stabila.