Nacionālā teātra jauniestudējumā satiekas Sofokls un Bergmans
Nacionālā teātra jaunā izrāde “Elektra/Persona” apvieno divas leģendāras drāmas, kas tapušas 23 gadsimtu starpā, ar Keitu Blanšetu un Ninu Hosu galvenajās lomās, kuras katra izrāde mainās lomās.
Aizraujoša divu dramaturģijas pīlāru kombinācija
Ap 420. gadu pirms mūsu ēras Sofokls uzrakstīja drāmu “Elektra”, kurā titulvarone atriebj sava tēva slepkavību, ko pastrādājusi viņas māte Klitemnestra. 1966. gadā zviedru kinorežisors Ingmars Bergmans izveidoja filmu “Persona”, kurā psihiatrijas māsa Alma aprūpē aktrisi Elizabeti, kura sabrukumu piedzīvojusi, spēlējot Elektru. Abas drāmas tagad apvienotas vienā izrādē Nacionālajā teātrī.
Režisors Benedikts Endrūss (austrālietis, dzīvo Islandē) ir savienojis abus stāstus, kurus atdala starpbrīdis. Pirkts efekts – pirmā cēliena beigās ir dramatisks pavērsiens. “Bergmana filma ir modernisma kino virsotne, un viņš man ir zvaigzne,” saka Endrūss.
Lomu maiņa – izaicinājums un māksliniecisks risks
Endrūss nolēma, ka Blanšeta un Hosa izrādēs mainīs lomas: katra spēlēs gan Elektru, gan Klitemnestru, gan Elizabeti, gan Almu. Sākotnēji bija plānots, ka aktrise monētas met izvēlēsies lomas, bet Toma Stoparda luga “Rozencrancs un Gildenšterns ir miruši” (kurā monēta 92 reizes pēc kārtas nokrīt ar ģerboni uz augšu) padarīja šo ideju riskantu. Rezultātā aktrise mainīs lomas katru izrādi, bet skatītāji uzzinās aktieru sastāvu tikai tad, kad pirmā aktrise iznāks uz skatuves.
Garas mēģinājumu dienas un unikāls process
“Mēģinājumi ir gari,” atzīst Endrūss. “Vēl vakar mēs visu dienu strādājām pie “Elektra”, bet beigās pavadīju vēl stundu pie “Persona”.” Viņš uzsver, ka katru dienu jāstrādā pie abām daļām, tās ir kā viens darbs ar iekšējiem ritmiem.
Blanšeta un Hosa savstarpēji ir labas draudzenes, kuras ir spēlējušas kopā filmā “Tár”. Endrūss saka: “Viņas ir pārsteidzošas aktrises, bet spēlē atšķirīgi. Es gribēju redzēt, kā viņas katru vakaru interpretētu lomas no jauna.”
Klasikas pārskatīšana laikā, kad ASV impērija krīt
Endrūss atzīmē, ka antīkā drāma atgriežas aktuālos kultūras apstākļos: “Mēs uzaugām ar priekšstatu, ka ASV ir militārs un kultūras spēks. Tagad tas krīt. Šīs lugas tika radītas impērijā, kas bija karojoša un vēlāk sabruka. Tās liek apšaubīt likumu, taisnīgumu un varas attiecības.” Viņš kopā ar citiem austrāliešu režisoriem Londonā (Saimons Stouns, Kips Viljamss) ienes radikālu pieeju klasikai, ko viņš raksturo kā “mēģinājumu atklāt mītisko spēku un iekšējo nozīmi, nevis sagraut tradīciju”.
