No viena konkursa līdz sistēmas problēmai: kas īsti kaiš Latvijas civildienestam?
Diskusija par grozījumiem Valsts civildienesta likumā atklāj dziļākas problēmas – slēgtu augstākās ierēdniecības rotāciju, politizāciju un sabiedrības uzticības eroziju.
Šobrīd aktuālās debates par grozījumiem Valsts civildienesta likumā un konkrētu konkursu uz Valsts kancelejas direktora amatu atspoguļo daudz plašāku problēmu, kas Latvijas valsts pārvaldē pastāv jau vismaz piecpadsmit gadus. Uzmanība tiek pievērsta vienai normai – vai Ministru prezidents var izmantot pārcelšanas mehānismu, lai ieceltu jauno Valsts kancelejas direktoru, ja konkursa rezultāti netiek apstiprināti. Tomēr šī ir tikai aisberga redzamā daļa.
Līdz ar grozījumiem, kas stājās spēkā 2026. gada 1. jūlijā, no likuma tika svītrota prasība par obligātu atklātu konkursu, ja iestādes vadītājs atbrīvots pēc savstarpējas vienošanās. Tas rada iespēju paātrināt iecelšanu, bet vājina caurskatāmību.
Slēgta augstākā ierēdniecība
Lai gan formāli Latvijas civildienesta modelis ir balstīts uz profesionālismu un politisko neitralitāti, praksē kopš 2014. gada aptuveni puse no 91 augstākā līmeņa amatpersonu iecelšanas notikusi ar pārcelšanas vai rotācijas palīdzību, nevis atklātu konkursu. Piemēram, vairāku ministriju valsts sekretāri – Ārlietu, Iekšlietu, Finanšu, Labklājības un Tieslietu ministrijās – amatā nokļuvuši tieši šādā ceļā.
Raivja Kronberga karjeras trajektorija ir ilustratīvs piemērs: no Tieslietu ministrijas valsts sekretāra uz Zemkopības ministrijas valsts sekretāru, pēc tam uz Valsts kancelejas direktoru, visos gadījumos izmantojot pārcelšanas mehānismu, nevis atklātu konkursu. Šāda prakse rada slēgtu kadru aprites sistēmu, kas mazina ārējo konkurenci un palielina politizācijas risku.
Rotācija – instruments vai risks?
Rotācija un pārcelšana pašas par sevi nav sliktas – tās var veicināt zināšanu pārnesi. Tomēr Latvijā tās bieži tiek uztvertas kā risks vai sods, nevis attīstības iespēja. Pētījumi, piemēram, LaSER 2026. gada pētījums, liecina, ka rotācija notiek neregulāri un bez sistemātiska plāna.
Sabiedrības uzticēšanās valdībai ir zema – OECD dati liecina, ka 2023. gadā tikai 25–29% Latvijas iedzīvotāju ziņoja par augstu vai vidēji augstu uzticēšanos. Šī neuzticēšanās nav radusies viena atsevišķa gadījuma dēļ, bet gan no atkārtotas pieredzes, ka pēc skandāliem un kritizētiem lēmumiem sistēmā trūkst skaidra atbildības mehānisma.
Nepieciešama sistēmiska reforma
Rakstā uzsvērts, ka problēma nav tikai vienā pantā vai vienā konkursā. Nepieciešama plašāka diskusija par to, kā padarīt augstākās ierēdniecības atlasi caurskatāmāku, balstoties uz meritokrātijas principiem. Autori norāda, ka ir jāpārveido rotācijas sistēma par skaidru, profesionāli pamatotu mehānismu, nevis maz caurskatāmu īsceļu uz ietekmīgiem amatiem.
