Pēc vētras pierobežā biedē nevis tumsa, bet klusums – profesore Zelče stāsta par informācijas vakuumu
Pēc 22. augusta vētras Latvijas–Lietuvas pierobežā cilvēki palikuši bez elektrības, sakariem un interneta, un LU profesore Vita Zelče šo pieredzi salīdzina ar 1940. gada situāciju, kad drošs bija tikai tas, ko pats redz savām acīm. Viņas ieraksts sociālajos tīklos izraisījis plašu diskusiju par valsts gatavību un mūsdienu dzīves trauslumu.
Postošā 22. augusta vētra daudzviet Latvijā atstāja iedzīvotājus ne tikai bez elektrības un ūdens, bet arī bez mobilajiem sakariem un interneta. Latvijas Universitātes profesore Vita Zelče sociālajos tīklos aprakstījusi savu pieredzi no Latvijas–Lietuvas pierobežas, aptuveni 80 kilometru attālumā no Rīgas, kur vētra nogāzusi daudz veco koku, tostarp postījusi vēsturisku 19. gadsimta parku, kā arī mežus un augļu dārzus.
Pēc viņas stāstītā, elektrība un sakari šajā vietā pazuduši sestdien vakarā ap pulksten 19.40 un ilgi nav atjaunoti, līdz ar to pazudis arī ūdens. Atsevišķas ziņas kādu laiku vēl izdevies nosūtīt, telefonam pieslēdzoties Lietuvas operatora tīklam, taču internets praktiski nebija lietojams, un Latvijas mobilo sakaru torņi nedarbojās.
Salīdzinājums ar okupācijas laiku
Zelče īpaši kritiski vērtējusi to, ka radio pēcvētras dienā raidījis dziesmas un ziņas par valdības sasniegumiem, bet neko par skarto reģionu. Viņasprāt, vienīgā drošā informācija bijusi tā, ko cilvēks varējis pārbaudīt pats – vai deg gaisma, vai zvana telefons, vai tek ūdens, un ko var redzēt, izejot ārā. Šo pieredzi viņa salīdzinājusi ar 1940. un 1941. gada notikumiem, kad lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju par okupācijas sākumu uzzinājuši, redzot ienākošo armiju tehniku, nevis no oficiāliem paziņojumiem.
Diskusija sociālajos tīklos
Ieraksts izraisījis plašu diskusiju. Daļa komentētāju uzsvēruši individuālās sagatavotības nozīmi, citi norādījuši, ka problēma nav tikai nokritušajos kokos vai krājumu trūkumā, bet gan cilvēkos, kas palikuši bez informācijas par apkārtējo situāciju un tuvinieku drošību. Izskanējuši arī vērtējumi, ka valsts un pašvaldību reakcija ne visur bijusi pietiekama, kā arī stāsti par grūtībām ar degvielas piegādi glābējiem, ko gan nav bijis iespējams neatkarīgi pārbaudīt.
Vairāki diskusijas dalībnieki secinājuši, ka mūsdienu ikdiena ir trausla – līdz ar elektrību var pazust arī ūdens apgāde, maksājumu iespējas un piekļuve aktuālai informācijai.
