Raganu prāvas Latvijā 16. un 17. gadsimtā: Delfi ieskats vēstures lappusēs

Latvijas teritorijā pirms vairāk nekā 400 gadiem, 16. un 17. gadsimtā, notika raganu prāvas, kurās sievietes apsūdzēja burvestībās un pesteļošanā. Par šo vēstures posmu atskatās ziņu portāls Delfi, kas piedāvā ieskatu vairākās šā laika tiesas lietās. Tēma aktuāla, jo raganu medības bieži atceras kā leģendas vai popkultūras tēlus, lai gan tā bija skarba realitāte.

Avotā norādīts, ka apsūdzības par pesteļošanu skāra vairākus desmitus un, iespējams, pat simtiem latviešu sieviešu. Daudzos gadījumos prāvas noslēdzās ar spīdzināšanu un nāvessodu. Šajās lietās savijās cīņa pret māņticību, senajām tautas tradīcijām un pagāniskajiem ticējumiem ar reliģisku fanātismu, bailēm no neizskaidrojamā un cilvēku savstarpēju rēķinu kārtošanu.

Raganu medības Eiropā

Raganu un burvju prāvas Eiropā īpaši plaši izvērsās 16. gadsimta otrajā pusē un 17. gadsimta pirmajā pusē. Tās notika gan katoļu, gan protestantu zemēs, taču vajāšanu intensitāte dažādos reģionos ievērojami atšķīrās. Piemēram, atsevišķās katoļu zemēs, tostarp Spānijā, inkvizīcijas iestādes 17. gadsimta sākumā arvien kritiskāk vērtēja apsūdzības burvestībās un spīdzināšanā izdabūtās atzīšanās. Citviet Eiropā vajāšanas šajā laikā sasniedza vēl nepieredzētu mērogu.

Vajāšanu izplatību veicināja arī reformācijas laikmeta reliģiskie konflikti. Gan katoļu, gan protestantu teologi burvestības saistīja ar kalpošanu sātanam, tāpēc raganas un burvjus uzskatīja ne vien par tiem, kas ar maģiju kaitē citiem, bet arī par kristīgās ticības ienaidniekiem.

Liela ietekme uz šādiem priekšstatiem bija 1487. gadā izdotajam Heinriha Krāmera traktātam "Raganu āmurs" ("Malleus Maleficarum"), kurā izklāstīti raganu atpazīšanas, nopratināšanas un sodīšanas principi. Traktātam nebija likuma spēka, tomēr tas ietekmēja prāvu praksi vairākās Eiropas valstīs. Tiesvedību galvenokārt veica laicīgās tiesas, tādējādi burvju un pesteļu pasaule nonāca reālās dzīves krimināllikumos.