Samariešu vadītājs: NVO saņemtais valsts finansējums ir samaksa par sniegtajiem sociālajiem pakalpojumiem

Pēdējo nedēļu publiskās diskusijas par nevalstisko organizāciju (NVO) finansējumu likušas Latvijas Samariešu apvienības vadītājam Andrim Bērziņam paust viedokli par sektora lomu un darbības principiem.

Bērziņš norāda, ka sociālās problēmas visbiežāk vispirms tiek pamanītas ģimenēs un kopienās, kur cilvēki apvienojas biedrībās, lai panāktu risinājumus sadarbībā ar pašvaldībām. Pēc pieejamās statistikas, no vairāk nekā 25 tūkstošiem Latvijā reģistrēto NVO aptuveni 5 tūkstoši jeb 20% darbojas labklājības jomā. No 1004 reģistrētajiem sociālajiem pakalpojumiem valstī 360 jeb 36% izveidojušas un sniedz biedrības un nodibinājumi.

Par finansējuma būtību

Autors skaidro, ka publiski izskanējusī informācija par Latvijas Samariešu apvienības kontā triju gadu laikā no Valsts kases ieskaitītiem 6,36 miljoniem eiro nav uzskatāma par valsts dāvinājumu, bet gan par samaksu par sniegtajiem pakalpojumiem. Gandrīz puse šīs summas esot klientu — pensiju un pabalstu saņēmēju — nauda par aprūpes pakalpojumiem, bet 52,5% ir projektu līdzekļi, kas piešķirti konkursu kārtībā no CFLA un SIF, lielākoties ar ES finansējumu. Kā piemēru viņš min ģimenes tipa aprūpes centru "Bišumuiža", kur piešķirtais finansējums segusi tikai 55% no kopējām izmaksām.

NVO priekšrocības un riski

Bērziņš uzsver, ka NVO, atšķirībā no komersantiem un pašvaldībām, nav peļņas vai politisku interešu, tāpēc to darbības centrā primāri esot klients. Kā piemērus veiksmīgiem risinājumiem viņš min 2013. gadā izveidotos mobilās aprūpes busiņus laukiem un 2021. gadā atvērto ģimenes tipa aprūpes centru "SenRīga".

Vienlaikus viņš atzīst, ka NVO vidū eksistē arī fiktīvas vai tā dēvētas "kabatas" organizācijas, taču aicina nevērtēt visu sektoru pēc atsevišķu negodīgu dalībnieku darbības, uzsverot, ka atbildība par līgumu slēgšanu un naudas piešķiršanu ir valsts iestādēm.