Sāpīga diskusija par NVO finansējumu: maldugunis un īstie izaicinājumi

Pagājušajā nedēļā viens publisks ieraksts par valsts finansējumu atsevišķām organizācijām izraisīja plašu diskusiju, kuras rezultātā “NVO” sociālajos tīklos gandrīz kļuvis par lamuvārdu. Autore, Ogres novada pilsoniskās sadarbības un attīstības biedrības valdes locekle Elīna Grīnhofa, norāda, ka šāda vispārināšana ir problēma, jo nevalstiskais sektors ir ļoti daudzveidīgs – tajā ietilpst organizācijas, kas aizstāv senioru, jauniešu, cilvēku ar invaliditāti intereses, kā arī profesionālās, kultūras un sporta biedrības, kas finansējumu iegūst no dažādiem avotiem.

Premjerministra argumentācijā tiekot runāts par “NVO”, vienlaikus balstoties uz plašu biedrību un nodibinājumu finansējuma datiem, radot maldīgu priekšstatu par vienotu sektoru. Grīnhofa uzsver, ka šādas sekas izjūt konkrētas organizācijas, kas palīdz vardarbībā cietušajiem, cilvēkiem krīzēs un aizstāv cilvēktiesības.

Diskusija nav tikai par naudu – tā skar arī uzticēšanos. Latvijā uzticēšanās institūcijām un lēmumu pieņemšanai jau ir zema, ko apliecina OECD pētījums, kurā Latvija vairākos rādītājos atpaliek no vidējā līmeņa. Autore brīdina, ka publiski paziņojumi par finansējuma samazināšanu pirms pārrunām ar iesaistītajām pusēm var graut uzticēšanos veselam sektoram.

Viņa salīdzina situāciju ar Sprīdīti, kas mežā dzenas pēc maldugunīm, vieglas naudas tīkodams, bet Vējamāte viņu norāj, mudinot ķerties pie nopietniem darbiem. Arī Latvijai priekšā ir nopietnas problēmas – drošība, ekonomika, budžeta ilgtspēja, demogrāfija – kuru risināšanai nepieciešama sadarbība un uzticēšanās. Tā vietā, lai radītu jaunus konfliktus, būtu jāvērtē, ko var zaudēt, samazinot finansējumu pilsoniskajai sabiedrībai.