Speciālisti: skolas gatavība ir arī emocionāla, ne tikai zināšanas
Valsts izglītības aģentūras rīkotā pasākumā psiholoģe un bērnu psihiatrs skaidroja, kā vecāki var palīdzēt bērniem emocionāli sagatavoties jaunajam mācību gadam. Speciālisti uzsver, ka satraukums ir dabisks, un galvenā loma ir mierīgam un atbalstošam pieaugušajam.

Valsts izglītības aģentūra kopā ar Izglītības un zinātnes ministriju rīkoja pasākumu “Kā atbalstīt bērnu, sākoties jaunajam mācību gadam?”, kurā piedalījās psiholoģijas zinātņu doktore Marija Ābeltiņa un bērnu psihiatrs Ņikita Bezborodovs. Sarunu vadīja Liene Bērziņa.
Speciālisti norādīja, ka gatavība skolai neaprobežojas ar lasīšanas, rakstīšanas vai patstāvīga darba prasmēm — tikpat svarīga ir emocionālā gatavība pārmaiņām. Bezborodovs skaidroja, ka daži bērni jaunajam mācību gadam gaida ar prieku, citiem tas rada trauksmi un bailes, un tas ir dabiski, jo pārmaiņas vienmēr izraisa emocionālas reakcijas gan bērniem, gan pieaugušajiem.
Vecāku loma un ikdienas rutīna
Ābeltiņa uzsvēra, ka pieaugušajiem jāuzņemas atbildība palīdzēt bērnam nomierināties, jo bērniem pašiem trūkst pieredzes, lai tiktu galā ar stresu vienatnē. Viņa mudināja vecākus veltīt laiku bērnam pat īsos brīžos, nevis atlikt sarunu darba dēļ.
Bezborodovs norādīja — jo mazāks bērns, jo lielāka atkarība no pieaugušā emocionālajā regulācijā, tāpēc pieaugušajiem vispirms jātiek galā ar savām bažām. Palīdz regulāra dienas rutīna un rituāli, kā arī pietiekams miegs, jo vasarā mainījušies paradumi. Svarīgi neizrādīt pārmērīgu satraukumu, jo bērni mācās, vērojot pieaugušo reakcijas.
Individuāla pieeja un bērni ar UDHS
Runa bija arī par bērniem ar uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindromu (UDHS), kuriem grūtāk nosēdēt un koncentrēties ilgākā laikā. Bezborodovs ieteica dalīt uzdevumus mazākos posmos un ļaut bērnam periodiski izkustēties. Viņš atgādināja, ka skolotāja atbalsts, piemēram, vienkārša pieskaršanās plecam, var palīdzēt bērnam noturēt fokusu.
Abi speciālisti aicināja vecākus neapstrīdēt bērna izjūtas, bet gan uzklausīt un censties saprast notiekošo, kā arī pamanīt un uzsvērt bērna stiprās puses, lai stiprinātu pašvērtējumu.


