Susanna Klārka par hronisku slimību un valodas robežām: "Es jutos kā nokritīšu no pasaules"

Slimības krīze un nespēja aprakstīt sāpes

2016. gada oktobrī Susanna Klārka atradās slimnīcā pēc 11 gadus ilgas hroniskā noguruma sindroma. Pēdējās sešas nedēļas viņu bija pārņēmusi dīvaina, pēkšņa krīze – nespēja ēst, trīcēšana un bailes. Kad ārsts jautāja, kā viņa jūtas, Klārka atbildēja, ka jūtas ļoti slima, bet nespēja sīkāk aprakstīt savu stāvokli. Viņa gribēja pateikt: "Es jūtos, ka tūlīt nokritīšu no pasaules."

Valodas robežas un Virdžīnijas Vulfas ieskats

Klārka atsaucas uz Virdžīnijas Vulfas eseju "Par slimību", kurā teikts, ka, mēģinot aprakstīt sāpes ārstam, valoda izsīkst. Viņa uzsver, ka slimība parāda vārdu ierobežojumus – tas, ko mēs piedzīvojam, vienmēr ir vairāk nekā vārdi, kas mums ir, lai to aprakstītu.

Naratīvs kā dziedināšanas instruments

Rakstniece atceras, kā kāda sieviete diskusiju grupā teica, ka nevarēja atveseļoties, kamēr nespēja izstāstīt sev stāstu par notikušo. Klārka norāda, ka hronisku slimību gadījumā, kur ārsti bieži ir bezspēcīgi, naratīvs kļūst par vienīgo veidu, kā slimībai piešķirt jēgu un kontroli.

Dažādi naratīvi par savu slimību

Klārka ironiski piedāvā vairākus iespējamos stāstus par savu saslimšanu: "atriebības" naratīvu par grāmatu tūrēm, "zooloģisko" naratīvu par Laima slimību, "pasaku" naratīvu par atriebību no fejām, un "bērnības grūtību" naratīvu par to, ka viņai teikts, ka viņa nav pelnījusi panākumus. Viņa atzīst, ka pēdējais ir īpaši emocionāls, jo atgādina par citām talantīgām sievietēm, kas gājušas bojā.

Ceļš uz drošību

Klārka stāsta par mūsdienu terapeitiskām pieejām, piemēram, sāpju pārstrādi un polivagālo teoriju, kas balstītas uz naratīvu. Ideja ir tāda, ka hroniskas slimības var rasties no primitīvām smadzeņu daļām, kas uztver briesmas. Šo stāstu – ka pasaule ir bīstama – var aizstāt ar citu stāstu: "Tu esi drošībā." Tas ir viņas pašreizējais naratīvs – stāsts par to, kā viņa saslima un, iespējams, kā var atgriezties drošībā.