Tārpainas sēnes grozā vai mežā? Latvijas sēņotāju dilemma

Sēņošana Latvijā ir tikpat iesakņojusies tradīcija kā dziedāšana, un ik rudeni tūkstošiem cilvēku dodas uz mežu, lai meklētu gan iecienītākās sugas, gan retākas atradnes. Daļa sēņotāju paliek uzticīgi tikai gailenēm un baravikām, savukārt citi savā grozā liek arī alksnenes, čigānenes, rudmieses un bērzlapes, prasmīgi atšķirot dažādas sēņu sugas mežā.

Tomēr sēņotājiem regulāri nākas saskarties ar nepatīkamu atklājumu – sēnes ir garšīgas ne tikai cilvēkiem. Meža veltes bauda arī citi iemītnieki, un ne vienmēr sēne tiek atrasta neskarta. Dažkārt cepurītes malā redzams gliemeža vai vāveres atstāts kodums, taču biežāk problēma slēpjas dziļāk – kātiņā un cepurītē ligzdojas kukaiņu kāpuri, ko ikdienā mēdz saukt vienkārši par tārpiem.

Šāds atradums liek katram sēņotājam pieņemt lēmumu – vai bojāto sēni izmest jau mežā, vai tomēr paņemt līdzi un mājās izgriezt bojāto daļu. Praksē šis jautājums izraisa dažādas domas, jo katram sēņotājam ir sava pieeja tam, cik lielu bojājumu viņš uzskata par pieņemamu un no kura brīža sēne vairs nav derīga lietošanai.

Jautājums par tārpainām sēnēm nav tikai estētisks – tas skar arī pārtikas drošību un to, cik rūpīgi lauku veltes tiek pārbaudītas, pirms nonāk uz galda. Pieredzējuši sēņotāji parasti sēnes pārbauda jau vākšanas brīdī, lai izvairītos no liekas nastas nešanas mājās un lai grozā nonāktu tikai kvalitatīva raža.

Neatkarīgi no individuālās pieejas, tārpainu sēņu jautājums ik rudeni atkārtojas ikvienam, kurš dodas meklēt meža velti. Tas atgādina, ka mežs ir kopīga vide, kurā par barības avotiem sēnēm konkurē vairākas dzīvās būtnes, un cilvēks nebūt nav vienīgais, kam garšo gailenes, baravikas vai rudmieses.