Trenere Sāra Fabiana stāsta, kā pēc gadiem korporatīvajā vidē atteicās no pārmērīgas darba kultūras

Žurnālā “Psychologies” publicēts trenera Sāras Fabianas stāsts par to, kā mūsdienu sabiedrībā darbs un sasniegumi kļuvuši par galveno cilvēka vērtības mēru, bet atpūtai un laikam sev paliek maz vietas. Fabiana, kas uzauga Austrumeiropā un 15 gadus strādāja korporatīvajā jomā, uzskata, ka daudzi cilvēki savu laimi saista ar nākotnes mērķiem, piemēram, darbu, māju vai automašīnu, un tāpēc nepārtraukti dzenas pēc nākamā sasnieguma.

Pieredze korporatīvajā pasaulē

Bērnībā viņai iemācīja, ka atpūta un ilga gulēšana liecina par slinkumu, bet nepārtraukta aizņemtība ir tikums. Vēlāk viņa pati strādāja pa desmit stundām dienā, septiņas dienas nedēļā, un sevi vērtēja pēc statusa un profesijas. Būdama perfekciste, viņa regulāri palika birojā līdz vēlai naktij, salīdzināja sevi ar kolēģiem, kuri darbu beidza laikā, un uzskatīja sevi par nepietiekami spējīgu.

Pagrieziena punkts pienāca, kad viņa vērsās pie vadītājas, lai pārrunātu slodzi. Vadītāja atbildēja, ka no viņas tiek gaidīta tikai ikdienas pienākumu izpilde un pietiekama kvalitāte, nevis pilnība. Fabiana secina, ka frāze “pietiekami labs” nekad nebija bijusi viņas vārdu krājumā, bet tiekšanās pēc pilnības iztukšo gan ķermeni, gan garu.

Padomi

Fabiana iesaka:

• neuztvert sevi tikai kā darbinieku, jo katram ir arī citas lomas — bērns, vecāks, laulātais, draugs;
• pieņemt kļūdas kā izaugsmes daļu;
• atvēlēt laiku sev, piemēram, pastaigām dabā, grāmatām, filmām, masāžai, mūzikai un pietiekamam miegam;
• pavadīt laiku vienatnē un sazināties ar pozitīviem cilvēkiem;
• dzīvot aktīvi, ņemot piemēru no Japānas Okinavas prefektūras, kur ir visvairāk simtgadnieku. Pēc viņas novērojumiem, tur cilvēki ēd veselīgi, vingro, neuztraucas par sīkumiem un daudz socializējas.

Viņa uzsver, ka ir iemācījusies noteikt veselīgas robežas, ieklausīties ķermenī un neattaisnoties par savām dzīves izvēlēm.