Ukrainas Pravda: Ļeņingradas blokāde rāda, ka kareivīga režīma spiediens var aizstāt iedzīvotāju pašu stingrību
Ukrainas Pravda autora Mihaila Dubinjanska viedokļa rakstā apgalvots, ka Krievijas uzbrukumi Ukrainas infrastruktūrai nespēs panākt Ukrainas padošanos. Kā piemērs minēta Ļeņingradas blokāde, kur pretestību nodrošināja ne tikai iedzīvotāju noskaņojums, bet arī stingra valsts kontrole.
Ukrainas laikraksta Ukrainska Pravda publicētajā analīzes rakstā autors Mihailo Dubinjanskis apskata, vai Krievijas triecieni Ukrainas enerģētikai un pilsētām var panākt sabiedrības pārliecināšanu pieprasīt kara izbeigšanu. Raksts datēts ar 2026. gada 14. novembri.
Fronte un triecieni aizmugurē
Pēc autora minētā, 2026. gadā Krievijas armijas virzīšanās frontē ir palēninājusies 3,5 reizes, bet triecienu intensitāte pret Ukrainas infrastruktūru strauji pieaugusi un sasniegusi iepriekš nepieredzētu līmeni. Viņaprāt, Kremlis cer, ka, pasliktinoties apstākļiem lielajās pilsētās, pieaugs neapmierinātība un kādā brīdī iedzīvotāju balss kļūs izšķiroša, pieprasot kara izbeigšanu jebkādiem noteikumiem.
Ļeņingradas piemērs
Autors atgādina, ka vēsturiski izturību kara laikā bieži demonstrējušas nedemokrātiskas valstis, kur iedzīvotāju noskaņojumu neņēma vērā. Kā tuvāko piemēru viņš min Ļeņingradu, Vladimira Putina dzimto pilsētu, kuras blokāde sākās pirms 85 gadiem. Oficiālā padomju versija vēstīja par vienprātīgu gatavību izturēt grūtības, taču vēsturnieku pētījumi rāda citu ainu. NKVD, padomju iekšlietu un drošības struktūras, informatori 1941. gada septembra beigās fiksēja 150–170 pretpadomju izpausmju dienā, novembrī jau 300–350. Karacenzūras aizturēto „negatīvo” vēstuļu īpatsvars pieauga no 1,5 % vasarā līdz 20 % janvārī un februārī. Tomēr organizētu protestu nebija, jo drošības aparāts pilnībā kontrolēja situāciju. Blokādes mēnešos un pirmajā ziemā notika 80 % no visiem vietējās NKVD apcietinājumiem par „kontrrevolucionāriem noziegumiem” kara laikā. Vairāk nekā trešdaļa iedzīvotāju gāja bojā bada dēļ, taču pilsēta netika nodota.
Secinājumi Ukrainai
Dubinjanskis secina, ka pat visbargākos apstākļus var kompensēt ar stingru spēka kontroli. Viņš norāda, ka Ukrainu nevar salīdzināt ar totalitāro PSRS, un Kijivā, Harkivā vai Dņipro nav masveida bada. Taču, ja pilsētās pieaugtu defetistiskas noskaņas, valsts, pēc viņa domām, varētu pastiprināt drošības struktūru lomu, kas ietekmētu brīvību un demokrātiju. Tomēr Ukraina Putinam nepadotos. Tāpēc Krievijas likme uz humanitāro katastrofu pilsētās, pēc autora vērtējuma, ir neracionāla.
