Vācija apņēmusies kļūt par NATO konvencionālo mugurkaulu, taču saskaras ar izaicinājumiem
Vācijas sabiedrība lielākoties atbalsta valsts apņemšanos kļūt par spēcīgāko konvencionālo armiju Eiropā un NATO mugurkaulu, taču joprojām pastāv atšķirība starp principiālu atbalstu un konkrētu pasākumu akceptēšanu, intervijā norādījusi Vācijas eksperte Andrea Rotere.
Vācija ir nogājusi garu ceļu stratēģiski, finansiāli un diskusiju līmenī kopš kanclera Olafa Šolca “Zeitenwende” runas, kas iezīmēja pagrieziena punktu drošības politikā. Rotere norāda, ka vecie pieņēmumi par ekonomiskās savstarpējās atkarības radīto drošību ir sagrauti, un Vācija ar sabiedrības vairākuma atbalstu ir apņēmusies kļūt par spēcīgāko konvencionālo armiju Eiropā un NATO konvencionālo mugurkaulu, lai uzņemtos atbildību par Eiropas drošību.
Tomēr, lai gan aptaujas liecina, ka vācieši pārsvarā atbalsta NATO, aizsardzības izdevumu palielināšanu un sabiedroto atbalstu, atbalsts samazinās, kad runa ir par konkrētiem pasākumiem, piemēram, nodokļu paaugstināšanu vai karaspēka nosūtīšanu uz ārzemēm. Rotere uzsver, ka sabiedrībā joprojām nepieciešams skaidrošanas darbs, lai pārvērstu principiālo atbalstu dziļākā izpratnē par nepieciešamību pēc šiem pasākumiem.
Draudu uztvere Vācijā ir būtiski mainījusies – Krievija tiek uzskatīta par draudu, arī tās hibrīdaktivitātes. Lai gan Vācija nav frontes līnijas valsts, tās ekonomiskais un politiskais svars padara to par NATO aizsardzības loģistikas mugurkaulu, kas kļūst par mērķi Krievijas hibrīddarbībām. Vācieši arvien vairāk apzinās, ka ASV aizsardzības garantijas var nebūt tik drošas, tāpēc atbalsta Eiropas autonomijas stiprināšanu, tomēr joprojām uzskata NATO par neaizstājamu transatlantiskās alianses ietvaros.
Vācija jau praktiski rīkojas – Lietuvā tiek veidota pastāvīga brigāde, tā uzņēmusies komandēšanu kopā ar Nīderlandi. Rotere min, ka Vācija vairs negaida, kamēr visas ES dalībvalstis vienosies, bet veido “ieinteresēto valstu koalīcijas” ārpus ES, piemēram, Veimāras trīsstūrī ar Franciju un Poliju, lai attīstītu nepieciešamās spējas.
Izaicinājumi joprojām ir lieli. Politiski koalīcijas valdībā pastāv domstarpības, piemēram, par obligātā militārā dienesta atjaunošanu, kā rezultātā panākts kompromiss par brīvprātīgo. Ekonomiski un birokrātiski – iepirkumu procesi ir pārāk lēni un dārgi, bet aizsardzības rūpniecības jaudu palielināšanai nepieciešama drošība par investīciju atdevi. Tāpat liels izaicinājums ir Bundesvēra personāla palielināšana no pašreizējiem 180 000 aktīvajiem karavīriem līdz 460 000, kas nepieciešami saskaņā ar NATO plāniem.
Rotere uzskata, ka vācu sabiedrība spēj panest patiesību un vēlas godīgas debates. Galvenais uzdevums nākamajos gados būs reālistiski izskaidrot, kāpēc šādi pasākumi ir nepieciešami, un nodrošināt, ka sabiedrība redz rezultātus.
