Vācu brīvprātīgie kādreiz palīdzēja Krievijā un Baltkrievijā — karš Ukrainā šo tradīciju pārtrauca
No 1990. līdz 2000. gadiem vācieši, izvēloties alternatīvo civildienestu, devās uz Krieviju un Baltkrieviju palīdzēt slimnīcās un aprūpes iestādēs, tā mēģinot izlīgt par nacistiskās Vācijas nodarījumiem. Krievijas jaunais karš Eiropā šai iniciatīvai pielika punktu.
Pēc Otrā pasaules kara Rietumvācijai vairākus gadu desmitus nebija savu bruņoto spēku, un konstitūcija ļāva pilsoņiem atteikties no militārā dienesta pārliecības dēļ, izvēloties alternatīvo civildienestu sociālajā jomā. 20. gadsimta 80. gados pacifistiskās organizācijas panāca atļauju šo dienestu pildīt arī ārzemēs — valstīs, kas bija cietušas no nacistu agresijas.
Viena no šādām organizācijām bija "Action Reconciliation Service for Peace" (ASF), kas kopā ar citām nevalstiskajām organizācijām sāka sūtīt jauniešus uz Krieviju un Baltkrieviju. Krievijā 90. gadu sākumā represiju upuru atbalstam tika izveidots centrs "Compassion", kur brīvprātīgie palīdzēja vientuļiem gados vecākiem cilvēkiem ar sadzīves darbiem — iepirkšanos, ēdiena gatavošanu, uzkopšanu.
Pēc "Memorial" pārstāvja Sergeja Krivenko teiktā, vācieši strādāja vismaz Maskavā, Sanktpēterburgā, Volgogradā un Permā Krievijā, kā arī Minskā Baltkrievijā. Kopumā gadu gaitā šajās valstīs pabijuši simtiem jauniešu, lai gan katrā pilsētā vienlaikus parasti bija ne vairāk kā 10–20 brīvprātīgo gadā. Brauciena izmaksas sedza nevis valsts, bet civilo organizāciju vāktie ziedojumi.
Daudzi brīvprātīgie ieradās, nemākot krievu valodu, un to apguva jau darba gaitā, sazinoties ar politisko represiju upuriem. Papildus darbam ar vecāka gadagājuma cilvēkiem viņi strādāja arī bērnu namos un iestādēs cilvēkiem ar garīgās veselības traucējumiem, kur, kā liecina intervijas, apstākļi bieži bija smagi — trūka personāla, un daži bērni tika piesieti pie gultām.
Brīvprātīgo kustība turpinājās no 90. gadu sākuma līdz 2000. gadu beigām. 2011. gadā Vācija atcēla obligāto militāro dienestu, pārejot uz profesionālu armiju, kas samazināja sociālajā aprūpē strādājošo vāciešu skaitu, taču brīvprātīgais darbs postpadomju valstīs turpinājās vēl kādu laiku. Krievijas sāktais karš Eiropā šo vēsturisko sadarbību būtībā izbeidza.
