Valensijas 'baltā zelta' medības: ideālās horčaterijas meklējumos
Rakstā tiek pētīta Valensijas tradicionālo horčateriju kultūra, apmeklējot vairākas iestādes un vērtējot to horčatu un fartonus, lai atrastu labāko pieredzi.
Valensijā horčata – krēmīgs, nealkoholisks dzēriens no čufām (tīģerriekstiem) – tiek dēvēta par 'balto zeltu'. Šo dzērienu ražot atļauts tikai 16 Valensijas pilsētās, un tā dzimtene ir Alboraja, kas atrodas aptuveni 45 minūšu gājienā no Valensijas vecpilsētas. Čufas šeit audzē jau vairāk nekā 1000 gadu, un reģions gadā saražo 5,3–8 miljonus kilogramu žāvētu čufu. Horčatu tradicionāli pasniedz ar fartonu – garu, cigāra formas cepumu, ko radīja Polo ģimene 1960. gados, lai to iemērktu dzērienā.
Raksta autors apmeklēja vairākas horčaterijas, lai novērtētu gan dzērienu, gan cepumus. Horchatería Fabián (dibināta 1975. gadā) vilināja ar vēsturi, bet tukšā zāle un pārāk saldā horčata (vērtējums 4/10) lika vilties. Horchatería Daniel, dibināta 1949. gadā, ir trīs filiāles; autors apmeklēja visas. Centrālajā filiālē pie Plaza de la Reina horčata bija krēmīga un mēreni salda (6,5/10), bet fartons ar šokolādi un pistācijām neattaisnoja cerības.
Horchatería Santabárbara Montolivet priekšpilsētā bija svaiga un draudzīga; menedžeris Rafa piedāvāja bezcukura horčatu, kas izrādījās atklāsme – tīra un atsvaidzinoša (7/10). Lieliskākā no visām bija Horchatería de Santa Catalina, kas atrodas pie 17. gadsimta baroka zvanu torņa – grezna, ar marmora galdiem un keramikas flīzēm. Tās horčata (8/10) bija tumšāka, krēmīgāka un bagātīgāka, bet fartons (6,5/10) kūstošs. Horchatería Mari Toñi La Saïdia rajonā piedāvāja svaigi ceptus fartonus (7,5/10) un patīkamu horčatu (6/10).
Tiem, kas vēlas horčatu līdzņemšanai, autors iesaka Món Orxata – tradīciju atjaunojošu ielas tirgotāju, kas pārdod nepasterizētu horčatu. To var kombinēt ar apelsīnu fartonu no Gelática Ice Concept (8,5/10) un baudīt saulrietā pludmalē.
