Vēsture Dienā: Aivars Goris, padomju laika kompartijas kultūras uzraugs, atskatās uz savu darbu
Laikraksta Diena vēstures rubrika atgādina 1996. gada intervija ar Aivaru Gori, kurš 20 gadus vadīja Latvijas kompartijas CK kultūras nodaļu. Viņš atzina atsevišķas kļūdas, bet pelnus uz galvas kaisīt nevēlējās.
Latvijas dienas laikraksts Diena savā vēstures rubrikā atgādina 1996. gada 19. oktobra žurnāla SestDiena interviju ar Aivaru Gori. Viņš dzimis 1931. gadā un 1992. gadā devies pensijā. Padomju okupācijas laikā 20 gadus vadīja Latvijas Komunistiskās partijas (LKP) centrālkomitejas kultūras nodaļu, tāpēc rakstnieki un citu radošo profesiju pārstāvji viņu atceras kā oficiālo kultūras uzraugu. Jaunākajām paaudzēm viņa vārds esot maz zināms.
Vērtējumi un atzīšanās
Intervijas autore Vita Pētersone norādīja, ka laikabiedri Gori saista ar cenzūru, partijas nostādnēm un bargām uzstāšanās reizēm sapulcēs. Viņa raksturoja kā pārliecinātu komunistu ar četrdesmit gadu partijas stāžu, kurš tomēr uzskatīja par tuviem cilvēkiem dzejniekus Ojāru Vācieti un Imantu Ziedoni.
Goris sacīja, ka savu dzīvi nenožēlo un pelnus uz galvas kaisīt netaisās: visu darījis pēc tā laika pārliecības, bet vērtējumu lai dod laiks, vēsture un sabiedrība. Vienlaikus viņš atzina pārsteidzīgus un subjektīvus spriedumus. LKP CK plēnumā viņš esot atzinis, ka nepamatoti nokritizējis rakstniekus Vizmu Belševicu un Imantu Auziņu, un publiski atvainojies.
Laikraksta Literatūra un Māksla redaktors, vēlāk politiķis Jānis Škapars (1927–2023) Gori nodēvēja par sava laikmeta varoni un upuri.
Par komunismu un mākslas brīvību
Goris pauda, ka sociālā taisnīguma idejas vēsturē pastāvēs, bet Padomju Savienībā realizētais komunisma modelis ir sakompromitējies. Viņš apgalvoja, ka iespēju robežās mēģinājis atkāpties no kategoriskām direktīvām. Kultūras uzraudzību viņš skaidroja kā jebkuras varas mēģinājumu virzīt sabiedrisko domu sev vēlamā gultnē, tikai ar brutālām vai izsmalcinātām metodēm.
Viņš noliedza totālu mākslas apspiešanu, minot, ka iespēju attīstīties esot ieguvuši arī Ojārs Ābols un Džemma Skulme, bet par šādu atbalstu sūdzības ceļojušas uz Maskavu. Goris atklāja arī, ka glabā atvilktni ar denunciāciju vēstulēm, ko radošie darbinieki rakstījuši cits par citu. Solītos memuārus viņš nav izdevis.
