Zanes Tučas izstāde Pār-gājiens aicina uz lēnu skatīšanos
Galerijā Alma līdz 20. novembrim aplūkojama gleznotājas Zanes Tučas personālizstāde Pār-gājiens. Recenzijā darbi aplūkoti saistībā ar "lēnās mākslas" kustību un mākslas terapiju.
Rīgas galerijā Alma līdz 20. novembrim norit mākslinieces Zanes Tučas personālizstāde Pār-gājiens, kurā skatāmas četras viņas jaunākās gleznas. Divi senāki autores darbi visu rudeni bija redzami arī izstādē Iemiesotā doma Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. Dienas recenzijā izstāde aplūkota kā piemērs mākslai, kas aicina skatīties lēni, kas ir aktuāli, jo pieaug interese par mākslas terapiju un "lēno mākslu".
Metode un tehnika
Tuča strādā konsekventi vienā tehnikā, kuru kopj kopš studiju laika 2000. gadu sākumā. Uz audekla viņa klāj plānu monohromu akrila krāsas slāni un virs tā ar smalkām grafīta līnijām zīmē nekonkrētu ainavas fragmentu. Tēli iznirst no pelēkā grafīta tīklojuma, ja skatītājs ieskatās vērīgi. Māksliniece ir stāstījusi, ka motīvus mērķtiecīgi meklē dabā un pēc tam mēnešiem ilgi pārvērš tos mākslas darbā. Jaunākajā izstādē uzsvērta pastaigu un pārgājienu nozīme dabā.
Lēnā māksla
Recenzijā minēts filozofa Ārdena Rīda grāmatā Slow Art (2017) izklāstītais viedoklis: ja uz darbu skatās ilgi, statisks attēls kļūst par notikumu un atgādina palēninātu filmu. "Lēnās dzīves" kustības pirmsākumi meklējami 1980. gados Itālijā, kad Karlo Petrīni domubiedri ar akciju "lēnā ēšana" pretojās ātrās ēdināšanas kultūrai. Tiek norādīts, ka vērotājs pie darba parasti pavada tikai piecpadsmit līdz trīsdesmit sekundes, tādēļ arī Latvijas muzejos notiek darbnīcas, kurās dalībnieki ar darbu "sarunājas" piecas līdz desmit minūtes.
Recenzijā arī norādīts, ka koku zari cilvēkiem sniedz drošības sajūtu, un atsaukts vides zinātnieka Džūlza Pritija aprēķins, ka cilvēki dabas tuvumā dzīvojuši 350 000 paaudzēs, bet lielpilsētās – tikai apmēram sešās.
