Zinātnieki atklāj gēnu, kas liek sarkanmugurpaukiem upurēties pēc pārošanās

Austrālijas sarkanmugurpaucis, ko dēvē arī par Austrālijas melno atraitni, ir viena no divām monoginajām atraitņzirnekļu sugām – tēviņi parasti pārojas tikai ar vienu mātīti. Pārošanās laikā tēviņš ar īpašiem locekļiem – pedipalpiem – nodod spermu lielākas mātītes divos spermas uzglabāšanas orgānos, taču vienlaikus veic pārsteidzošu darbību: pārmet vēderu tieši mātītes žokļu virzienā.

Kā skaidro Linkolnas universitātes (Jaunzēlandē) zirnekļu eksperts Cors Vinks, tēviņš, pumpējot spermu, saliec vēderu un saspiež to, lai mātītei būtu grūtāk viņu satvert – tas ļauj izdzīvot pirmajā pārošanās reizē. Tomēr, mēģinot nodot spermu arī otrajā mātītes uzglabāšanas orgānā, tēviņš riskē tikt apēsts pirms uzdevuma pabeigšanas. Daži tēviņi izvairās no šī liktenis, pārojoties ar vēl nenobriedušām mātītēm, kurām nav pieredzes partneru apēšanā.

Salīdzinājums ar radniecīgo sugu

Sarkanmugurpaukiem tuvi radinieki ir Jaunzēlandē sastopamie katipo zirnekļi, kuri seksuālu kanibālismu nepraktizē – tēviņš pēc apaugļošanas vienkārši aizbēg no tīkla. Pēc Vinka teiktā, tieši šāda uzvedība raksturīga vairumam atraitņzirnekļu sugu, un nosaukums "atraitne" faktiski esot maldinošs. No 31 atraitņzirnekļu sugas pašupurēšanās uzvedība parasti novērota tikai sarkanmugurpaukiem un brūnajām atraitnēm.

Pētījumā, kas publicēts žurnālā "Biology Letters", vācu zinātnieki krustoja katipo mātītes ar sarkanmugurpauku tēviņiem, lai noskaidrotu, cik daudz pēcnācēju manto pašupurēšanās uzvedību. Trešajā paaudzē šāda uzvedība saglabājās gandrīz pusei pēcnācēju, kas liecina par saikni ar konkrētu vietu X hromosomā. Pētnieki atzīmē, ka tik sarežģītas uzvedības pamatā esot pārsteidzoši vienkāršs ģenētiskais mehānisms.

Vinks norāda, ka savvaļā novērota katipo un invazīvo sarkanmugurpauku krustošanās, kas rada risku Jaunzēlandes endēmiskajai aizsargātajai sugai. Sugas ģenētiski atšķīrušās apmēram pirms 100 000 gadu, un šajā laikā katipo zaudējuši pašupurēšanās uzvedību.