Zoja Sīle: pēdējā lībiete dzied savā valodā, kad nenāk miegs

Lībiešu valodas un kultūras kopēja Zoja Sīle savu dzīvi veltījusi lībiešu mantojuma saglabāšanai un tā nodošanai jaunākajām paaudzēm. Intervijā viņa atzīst, ka cilvēku, ar kuriem ikdienā varētu sarunāties lībiski, palicis maz, tāpēc valodas dzīvotspēju uztur citādi.

Zoja vada grāmatu lasīšanas klubu "Vešprāiga" Lībiešu institūtā, kas atrodas Latvijas Mākslas akadēmijas ēkā Kronvalda bulvārī. Pēc viņas vārdiem, kluba mērķis ir kopīga lasīšana, jo tā ļauj dzirdēt valodu, sarunāties ar citiem un analizēt tekstus – tas kompensē to, ka ikdienā lībieši savā starpā vairs sarunājas reti. Institūta telpas oktobrī piepildīsies ar lībiešiem no vēsturiskajiem piekrastes ciemiem, kad notiks kārtējā tikšanās.

Kopā ar Kolkas lībiešu ansambļa "Laula" vadītāju Dzintru Tauniņu Zoja izveidojusi jaunu dziesmu grāmatu lībiešu valodā "Min nim um loul" ("Mans vārds ir dziesma"), kas atklāta Lībiešu svētkos. Pēc autores raksturojuma, tas ir sava veida lībiešu dziesmu minimums.

Zoja dzimusi 1950. gada 15. novembrī Dundagas slimnīcā, bet viņas mātes saknes ir Saunagā. Vecvecāki bijuši vecsaimnieki, kuru ikdienu pirms kara raksturoja kā zemnieku-zvejnieku saimniekošanu – ziemā zvejot nebija iespējams, tāpēc strādāja arī mežā. Vectēvam piederējusi liela zeme, taču galvenā nodarbošanās bijusi zvejniecība, savukārt vecāmāte Milda rūpējusies par bērnu audzināšanu.

50. gados padomju vara izveidoja pierobežas zonu, kas būtiski mainīja lībiešu ikdienu piekrastē. Zoja līdz astotās klases pirmajam ceturksnim mācījusies Mazirbes skolā, taču pēc tam ģimenei nācās pārcelties uz Jelgavu, kur jau dzīvoja mātes māsa un brālis. Vecāki pirms pārcelšanās pārdeva īpašumu un sakravāja mantas. Pēc skolas beigšanas Zoja ar draudzenēm devusies arī uz Rīgu.