Ārsts skaidro fastingu: ko zināms par intervālo ēšanu un autofāgiju
Ārsts Pēteris Apinis laikraksta Latvijas Avīze publikācijā skaidro fastinga jeb intervālās ēšanas būtību, tā populārākos veidus un pētījumu rezultātus. Viņš norāda, ka ilgtermiņa pierādījumu joprojām trūkst, un iesaka pirms sākšanas konsultēties ar ģimenes ārstu.
Latvijas Avīzē 8. novembrī publicēts ārsta Pētera Apiņa raksts par fastingu jeb intervālo ēšanu – režīmu, kurā cilvēks noteiktos laika posmos pilnībā atturas no kaloriju uzņemšanas. Autors uz lasītāju jautājumiem atbild, ka fastingu var praktizēt droši, taču vēlmi to sākt vajadzētu pārrunāt ar ģimenes ārstu. Tēma aktuāla, jo šī ēšanas metode pēdējos gados kļuvusi ļoti populāra svara kontrolei un veselības uzlabošanai.
Kas ir fastings
Termins cēlies no angļu valodas vārda “fasting”. Mūsdienu izpratnē tas izveidojās 20. gadsimta beigās, kad parādījās pētījumi par autofāgiju, insulīna jutību un šūnu bioloģiju. Latvijā to popularizējusi biohakinga kustība, kuras dalībnieki ar zinātnes, tehnoloģiju un datu palīdzību cenšas optimizēt ķermeņa darbību un pagarināt veselīgas dzīves ilgumu.
Populārākā metode ir 16/8: 16 stundas ilgā gavēņa laikā drīkst dzert ūdeni, melnu kafiju un tēju bez cukura un piena, bet ēst var astoņu stundu logā. Citā variantā, 5/2, piecas dienas nedēļā ēd normāli, bet divās dienās uzņem 500–600 kalorijas. Vēl viena iespēja ir pilnīga atturēšanās no ēdiena diennakti vienu līdz divas reizes nedēļā.
Ko rāda pētījumi
Pēc Apiņa teiktā, pētījumi liecina, ka fastings samazina insulīna rezistenci, pazemina glikozes un asinsspiedienu, uzlabo holesterīna rādītājus un palīdz 2. tipa cukura diabēta profilaksē. Metodes pamatā ir autofāgija – šūnu attīrīšanās un bojāto sastāvdaļu pārstrādes process. Tā mehānisma atklājumu japāņu zinātnieks Jošinori Ohsumi 2016. gadā novērtēts ar Nobela prēmiju medicīnā.
Piesardzība
Sievietēm ieteicami maigāki režīmi, piemēram, 14/10 vai 12/12. Fastings var nederēt grūtniecēm, cilvēkiem ar ēšanas traucējumiem vai noteiktām hroniskām slimībām. Autors atzīst, ka lielākā daļa pētījumu aptver laikposmu no dažām nedēļām līdz gadam, bet ilgmūžības dati lielā mērā balstās uz pētījumiem ar pelēm un šūnu kultūrām.
Rakstā fastings salīdzināts arī ar latviešu tradicionālo sezonālo uzturu un dažādu reliģiju gavēņiem, tostarp kristiešu, islāma un jūdaisma tradīcijās.
