Kolumnā apskatīts, kāpēc Latvijā nav iespējama klasiska propaganda sabiedrības saliedēšanai

Žurnāla Domuzīme 2026. gada 5. numurā publicēts autora Māra Kūļa viedokļa raksts par sabiedrības saliedētību. Tas ir autora vērtējums, nevis ziņu atstāsts. Kūlis uzskata, ka saliedētības problēma pasaules vēsturē jau risināta, un kā piemērus min Krieviju un Ziemeļkoreju, kā arī nesenāku pagātni: Trešo reihu un fašistisko Itāliju.

Vēsturiskā recepte

Autors raksta, ka šādi līdzekļi nav noslēpums. Tā ir propaganda, gan slēpta, gan atklāta, visupirms mākslā, bet arī valsts pārvaldes prioritātēs, kur tiek izdabāts konkrētu sabiedrības grupu vēlmēm. Kā instrumentus viņš min kino, mūziku, teātri, literatūru, sportu, kontrolētu mediju vidi un kultūras simbolu sistemātisku lietojumu. Ar tiem var mērķtiecīgi kultivēt jūtas, kas noteiktā veidā veido sabiedrības vienotību.

Kāpēc Latvijā tas nederētu

Kūlis uzskata, ka klasiskā propaganda mūsdienu Latvijā nebūtu iespējama. Viņš min vairākus iemeslus: politiķiem pietrūktu drosmes, māksliniekiem vēlmes, žurnālistiem izpratnes un sabiedrībai ticības. Galveno iemeslu autors saskata citur. Modernās liberālās sabiedrības iekšējā loģika esot orientēta uz brīvu patērētāju, kas viegli un ātri iesaistās ne tikai resursu, bet arī vērtību tirgū.

Pēc Kūļa domām, mūsdienu patērētājs tic reklāmas saukļiem, nevis valstiskiem stāstiem. Klasiskajai propagandai esot vajadzīga auditorija, kas klausās. Liberālās patērētāju sabiedrības pārstāvji, viņaprāt, ir slikti klausītāji: brīvi, mobili, nepacietīgi un ļoti izklaidīgi.

Pieejamā raksta daļa beidzas ar šo argumentu. Pārējais teksts ir pieejams žurnāla abonentiem.