Neliels pētīts proteīns Miro1 var būt saistīts ar 2. tipa cukura diabētu
Pētnieki atklājuši proteīnu Miro1, kura paaugstināts līmenis muskuļos saistīts ar 2. tipa diabētu un mazinātu jutību pret insulīnu. Fiziskas slodzes ietekmē tā daudzums cilvēku muskuļos samazinājās.
ASV pētnieku komanda, kas strādājusi LSU Pennington Biomedical pētniecības centrā, identificējusi proteīnu Miro1, kas, iespējams, traucē organismam reaģēt uz insulīnu 2. tipa cukura diabēta gadījumā. Atklājums varētu kļūt par jaunu mērķi zālēm, kuru uzdevums ir uzlabot cukura līmeņa kontroli asinīs. Rezultāti publicēti žurnālā Nature Communications.
Ko atklāja pētījums
Miro1 (Mitochondrial Rho GTPase1) atrodas mitohondriju ārējā membrānā. Mitohondriji ir sīkas šūnu struktūras, kas ražo enerģiju. Pētnieki uzskata, ka pārāk liels šī proteīna daudzums var traucēt muskuļu reakciju uz insulīnu un apgrūtināt cukura līmeņa regulēšanu.
Komanda pētīja Miro1 laboratorijas šūnās, pirmsklīniskajos modeļos un cilvēkiem ar 2. tipa diabētu. Proteīna uzkrāšanās pasliktināja muskuļu reakciju uz insulīnu, bet pēc tā noņemšanas pirmsklīniskajos modeļos jutība pret insulīnu atjaunojās. Cilvēkiem ar 2. tipa diabētu Miro1 līmenis skeleta muskuļos bija augstāks.
Fiziskā slodze mazina proteīna daudzumu
Randomizētā kontrolētā pētījumā piedalījās cilvēki ar aptaukošanos un 2. tipa diabētu. Aerobo vingrinājumu grupā Miro1 līmenis muskuļos samazinājās, kamēr uzlabojās jutība pret insulīnu un muskuļu spēja radīt enerģiju. Salīdzinājuma grupa saņēma standarta medicīnisko aprūpi.
Pētījuma vecākais autors Dr. Džons Kērvans (John P. Kirwan), kurš tagad vada Oklahomas universitātes OU Health Harold Hamm Diabetes Center, norāda, ka tas padziļina izpratni par vingrošanas lietderību un paver ceļu terapijām, kas nākotnē varētu to papildināt.
Kas vēl jāpierāda
Zinātniekiem vēl jānoskaidro, vai tieša vēršanās pret Miro1 var dot drošas un efektīvas ārstēšanas metodes. Jutības atjaunošanās pierādīta pirmsklīniskajos modeļos, savukārt cilvēkiem novērota saistība starp zemāku Miro1 līmeni un labāku jutību pret insulīnu. Kērvans plāno pētījumus turpināt, apvienojot laboratorijas darbu ar pētījumiem ar cilvēkiem.
Pirmā autore ir doktorante Elizabete Heintz (Elizabeth Heintz), līdzautors Kristofers Akselrods (Christopher Axelrod) arī pārcēlies uz Oklahomas universitāti. Pētījumu finansējušas vairākas ASV nacionālās veselības institūcijas, tostarp Nacionālais diabēta un gremošanas un nieru slimību institūts.
